15. oktobrī aizsargu angāru karogs noslīdēja pusmastā — no Liepājas bija pienākusi ziņa, ka traģiskā nāvē miruši divi jauni lidotāji — vada komandieris Vilnis Ozoliņš un vada seržants Edvins Bekmanis.
Liepājas eskadriļas KOD-1 lidmašinā abi lidotāji bija devušies pārlidojumā. Krotes pagasta robežās lidmašīna nogāzās un abi lidotāji aizgāja bojā. Šī traģēdija kļūst jo smagāka tadeļ, ka katastrofas cēloņus nav izdevies noskaidrot un laikam arī nekad neizdosies. Lidmašīnas drupas atrastas stāvoklī, kas liecina, ka tā nogāzusies gandrīz vertikāli. Kas izsaucis tādu kritienu? Kā gan lidmašina nonākusi vertikālā stāvoklī un kādē] lidotāji nav varējuši to izņemt no šāda stāvokļa? Tādi, un vēl daudz citi jautājumi paliks uz visiem laikiem neatbildēti. Aculiecinieku nostāsti ir tik pretrunīgi, ka no tiem nevar izlobīt nekādu noteiktu jēdzienu, bet lidmašīnas paliekas ir pārvērtušas tādā haostiskā mudžeklī, ka arī no šīs puses nav cerība atrast atbildi uz jautājumu — kādēļ lidmašīna nogāzās?

Bojā gājušais Vilnis Ozoliņš piederēja pie jaunās, centigās Liepājas eskadriļas saimes. Liepājas eskadriļas lidotāji bija gaidīti viesi Rīgas aizsargu aerodromā, bet vismīļākais viesis bija Vilnis Ozoliņš. Mierīgs, aukstasinīgs lidojumā, viņš bija jautrs un atjautīgs, kad pēc nobeigtiem lidojumiem viņš kavējās biedru pulkā.
Ozoliņš gan nepiederēja pie tiem lidotājiem, kurus parasti, kaut arī nedibināti, apzīmē par pārgalvīgiem, bet viņa lidojumā bija īpatnā kultūra. Viņš lidoja disciplinēti un noteikti zināja savas lidmašinas spēju robežas. Viņš neļāvās aizrauties no spēcīgā motora pavedinošās dziesmas, bet pat šķietami bīstamās situācijās ne uz mirkli neizlaida no prāta pašu galveno — es esmu gaisā! Un gaisā būt nozīmē — uzmanību, apdomību, vērīgu skatu.
Vai tāds lidotājs kā Vilnis Ozoliņš drīkstēja iet bojā? Un ja nu mēs viņu aizvadījām uz Meža kapiem, tad tur nav vainīgs mūsu mīļais Vilnis, bet gan aklais, nejēdzīgais liktenis.

Avots: "Spārnotā Latvija", 01.11.1938