1935. g. Vasarsvētkos, atgriežoties no baznīcas uz mājām, Valmieras — Umurgas lielceļā nozuda 18 g.v. Vilma Vīķe no Umurgas pag.Jaunpāļu mājām. Pēc vairākām dienām tuvējā mežā atrada jaunavas līķi. Noskaidrojās, ka nelaimīgā jaunava nožņaugta. Neraugoties uz policijas pūlēm, slepkavu atrast neizdevās. Slepkavība sāka jau piemirsties, kad Cēsu cietumā ievietotais Valmieras ormanis Pēteris Skrastiņš ziņoja Rīgas apgabaltiesas prokuroram, ka Vilmu Vīķi noslepkavojis valmierietis Viktors Ceriņš. Priekš drausmīgā nozieguma viņš Ceriņu aizvedis uz Umurgas pagastu, kur pēdējais izkāpis netālu no slepkavības vietas un, ieiedams mežā, pavēlējis tam braukt atpakaļ uz Valmieru. Pēc tam Ceriņš dzērumā izteicies, ka Umurgas mežā nožņaudzis Vilmu Ceriņu un tam esot jābūt ļoti piesardzīgam satiksmē ar policiju. Lietu nodeva Valmieras izmeklēšanas tiesnesim. Izmeklēšanā tomēr pierādījās, ka ormanis Skrastiņš Ceriņu uz Umurgu nemaz nav vedis, jo notikuma brīdī atradies Brenguļu pagastā. Apvainojumu viņš izdomājis cietumā sēdēdams, lai Ceriņam atriebtos par nelabvēlīgo liecību tiesā. Skrastiņu nodeva tiesai par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu prokuratūrai. Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļa Valmieras sesijā, ievērojot apsūdzētā vaļsirdīgo atzīšanos, sodīja viņu ar 1 mēn. un 2 ned. cietumā.

Avots: "Jaunākās ziņas", 21.09.1937.

Limbažos, 28. novembrī dramatiski sākās slepkavības prāva Limbažos, kurā par Umurgas pagasta Jaunpāļu saimnieka meitas Vilmas Vīķes noslepkavošanu apsūdzēja Artūru-Valdemāru Ozolu. Jau sēdes sākumā raudāja nogalinātās piederīgie un paziņas publikā. Ieveda no apcietinājuma apsūdzēto, kurš izturējās samērā mierīgi. Nolasa apsūdzības rakstu. 1935. g. Vasaras svētkos Vīķe noslepkavota pie Braslas upes tilta. Iepriekš viņai Ozols sitis ar revolvera spalu, tad jauno sievieti nožņaudzis, līķi paslēpdams aiz krūma. Otrā dienā Ozols tomēr apmeklējis izrīkojumu un par Vīķi apjautājies, vai neesot redzēta. Apmērām tai pašā laikā noslepkavotās brālis Kārlis Vīķis savu nogalināto māsu atradis. Ozols apcietināts. Viņš jau agrāk izteicies: "Es Vilmu mīlu, un viņai vajaga mīlēt mani! Ja viņa mani mīlēt atsacīsies, tad — tai jāmirst!"
Ozols tomēr slepkavībā neatzinies. Arī Metuzāle, pie kuras Ozols mitinājies, apliecinājusi, ka viņas īrnieks slepkavības nakti pavadījis mājās. Pierādījumu trūkuma dēļ. izmeklēšana izbeigta. Ozols tikai ar trim mēnešiem cietumā sodīts par revolvera turēšanu bez atļaujas. Bet trīs gadus vēlāk, šovasar, kad Ozols jau dzīvoja Rīgā, policijai ienākušas ziņas, ka Pārdaugavā kāds vīrietis aizskar sievietes. Tas bijis Ozols, kura dzīvoklī Purvu ielā 11 arī atrastas Vilmas Vīķes noslepkavošanas laikā valkātas, asinīm aptraipītas drēbes. Ekspertīzē atzīts, ka asinis uz drēbēm varētu būt radušās tieši slepkavības laikā. Ozols apcietināts un tagad atzinies, teikdams: — Beidzu šoferu kursus. Gribēju apprecēties. Izraudzīta jau līgava, bet — moka sirdsapziņa; bail tādam iet pie altāra... Lūdzu, spriežat par man sodu.
Atzīšanās notikusi Rīgas apgabaltiesas viceprokurora Lībmaņa un kriminālpolicijas inspektora Ozoliņa un Ķelpes klātbūtnē. Tak īsi priekš Limbažu prāvas apsūdzētais savu vainu atkal noliedzis. Jādomā, to viņš dara pa daļai tādēļ, lai neiegāztu Alvīni Metuzāli, ko pierunājis, lai nestāsta, ka Vasaras svētku naktī nebijis mājās.
— Vai atzīstaties? — vaicā tiesas priekšsēdētājs Balodis.
— Nē! — īsa atbilde, kurai gan seko plaši apsūdzētā paskaidrojumi.

Uz prāvu aicināti 44 liecinieki. Vakar paguva noklaušināt 30. Asarām acīs, gandrīz nespēdams runāt, liecina mirušās tēvs un brālis. To redzot, raud vai visi prāvas klausītāji, kas Limbažu miertiesneša samērā nelielo zālīti pārpildijuši. Šodien noklaušinās pārējos lieciniekus, un apsūdzību uzturēs Rīgas apgabaltiesas viceprokurors A. Kalve. Spriedums gaidāms vēlā pēcpusdienā.

Avots: "Rīts", 30.11.1938