Šis raksts laikam par šo pašu Vilmu Pluci, kas Ratnieku kapos guļ:

          Vilma dzimusi 1897. g. 31. janvārī (citos avotos 1896. g. b.) Iecavas pagasta Mežinieku novada zemnieka ģimenē. Māja saucās Čapas, tagad tās ir Ķekavas pagastā. Savulaik par čapām sauktas mežacūkas, kuru šaipusē bija ne mazums. Tāds nosaukums vecākajam brālim Jānim šķitis nedaiļš, tādēļ jau vēlāk saņemto mantojuma daļu -Čapu atdaleni, viņš nosauca dzejiski – par Medulājiem, domājams, tuvīnās upītes Medaines rosināts.

          Ģimene bija pietiekami turīga un bērni saņēma labu izglītību. Mežiniekus no pagasta centra Iecavā atdalīja Zālītes pagasts. Lai mazajiem bērniem nebūtu jāmēro tik garš ceļš, vietējie saimnieki noorganizēja privātskolu. Sākumā tā atradās Kalna Stēguļos, pēc tam Gala Ratniekos. Vilma šeit mācījās no apm. 1909. līdz 1912. gadam un pēc tam izglītību turpināja Rīgā. Sākoties Kurzemē Pirmā pasaules kara kaujām, ģimene 1915. g. devās uz Valmieru. Vilma aizbrauca uz Petrogradu, lai turpinātu mācības ģimnāzijā. Saglabātās fotogrāfijas liecina par jauno dāmu nacionālo noskaņojumu. Brālis Jānis, dzimis 1889. g., ticis mobilizēts un karojis 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. Saglabāto Vilmas vēstuli u. c. novada vēstures materiālus viņš padomju laikos dāvinājis Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļai.

        Iegūtā izglītība Vilmai lieti noderēja pēc atgriešanās jaunnodibinātajā Latvijas valstī. Jau 1919. g. 30. oktobrī viņa dzimtajā pagastā sāka skolotājas un skolas pārzines (direktores) darbu. Pagaidu skola vispirms ierīkota Maz-Dāvos, pēc tam plašākās telpās Dāvu krogā un tika pieņemta otra skolotāja Zelma Tirkovska (vēlāk prec. Rozentāle). Bet kroga stedelē izbūvēja sarīkojumu zāli un skatuvi, ko izmantoja skolas un pieaugušo sarīkojumiem. Drīz netālajā mežmalā uzcēla jaunu – divstāvu koka ēku, iegūstot izglītības un kultūras darbam atbilstošas telpas. Iedibināja trešā skolotāja vietu. Kopš 1927. g. tas bija Arnolds Lillinurms, kurš vadīja arī vietējo kori. Viņu 1928. g. nomainīja Jānis Dālders. Vilma šajā laikā pasniedza latviešu valodu, vācu valodu, ģeogrāfiju, zīmēšanu, vingrošanu un 6. klasei kooperāciju. Skolēnu skaits nav bijis liels, piem., 1929. g. sesto klasi beidza trīs skolēni, 1930. gadā pieci, 1931. un 1932. gadā pa trīs, bet 1933. un 1934. g. absolventu vispār nebija. Mācības noritēja trijās telpās: vienā 1. un 2. klase, otrā – 3. un 4. klase, trešajā – 5. un 6. klase. Ēkā atradās arī ģērbtuve, internāts, telpa vingrošanai un skatuve, pa istabiņai diviem skolotājiem. Vecajā mājā izvietotais skolas pārziņa dzīvoklis bija neapkurināms. Atejas skolai atradās ārā - „galīgi nepiemērotas sakritušas koka būdiņas”. Ūdens ņemts no koka akas, bet 1933. g. ierīkota cementa aka, kuras ūdenim sākotnēji bijusi cementa piegarša, bet vēlāk tā pazudusi. Iestādīja augļu dārzu ar ābelītēm, plūmēm, jāņogu un ērkšķogu krūmiem. Regulāri rīkoja skolēnu eglītes sarīkojumus, iestudēja teātra izrādes, piem., Aspazijas „Neaizsniegts mērķis”, Blaumaņa „Zagļi” un „Pamāte”, „Laimīgais jaunsaimnieks”, „Sniega bērni”, Burvību slogā”. Skolnieki vesti ekskursijās - uz virsmežsarga Jansona apgaitu un Skrandu apgaitu, uz Rīgu - Skolu muzeju, Brāļu kapiem, Zooloģisko dārzu un pie Jāņa Čakstes pieminekļa un jūrmalu, uz Misas upi un 1916. g. jūlija kauju vietām, arī garākās ekskursijās pa Vidzemi un maršrutā Iecava-Saule-Bauska-Rundāle, bet zēni ar velosipēdiem braukuši uz Baldoni; 1935. g. apmeklētas 15. maija svinības Rīgā. Pēc Dāldera pensionēšanās darbu Mežinieku skolā sāka Jānis Šlesers, kurš 1934. gadā pārņēma skolas pārziņa posteni, bet ar 1937./38. māc. g. Vilma pārgāja uz Mežotnes 6-klasīgo pamatskolu. Viņa bija aizrautīga Latvijas apceļotāja, ne tikai organizējot novadnieku ekskursijas, bet izmantojot arī Rīgas tūristu biedrības Tūrista karti. Arī pēc apprecēšanās un dzīvojot vīra Vizbuļos, Vilma kopā ar brāli turpināja organizēt sava novada sabiedrisko dzīvi, un skola bija vietējais kultūras centrs.

         Vācu armija 1944. g. vasaras nogalē Mežinieku skolā ierīkoja lazareti ievainotajiem karavīriem, bet pēc septembra kaujām atkāpjoties, ēku nodedzināja. Atkal atjaunojoties padomju varai, mācību iestāde jau 1944. g. novembrī darbu uzsāka Mellupos - tātad tajā Mežinieku daļā, kas administratīvi teritoriālajos pārkārtojumos iekļauta mūsu pagastā.  Sākumā direktore bija Margarita Baltcare, skolotāji – Vilma Dumpe-Pluce, Ilga Vāvere, Dzintra Āboltiņa un Berķis, vēlāk arī Ņina Einause, Oskars Dimdiņš,  Marta Ķieģele u. c.

         Ap 1957. gadu Vilmai pienāca pensijas laiks. Viņa dzīvoja dzimtas mājā  Čapās un bija iecienīta izvadītāja novadnieku bērēs, kā arī organizēja vienu otru pasākumu, kuru rīkošanai bija atvēlēta kaimiņmāja Spāres. Viņu joprojām interesēja ceļojumi, un par tūrisma braucienos Padomju Savienībā redzēto tika gatavoti referāti Rīgas pensionāru kluba saietiem.

         Veicot izglītības iestāžu reorganizāciju, Mežinieku skolu Mellupos slēdza. Vilmai joprojām interesēja sabiedriskā darbošanās un viņa 1972. gadā noorganizēja bijušo skolēnu un skolotāju pirmo salidojumu, kurā pati - tērpusies izrakstītā blūzē, aubē un greznā villainē -  uzstājās ar dzīvo bildi par tolaik aktuālo tēmu - „Baltais miera balodītis”. Bet 1975. gada salidojumam viņa bija sagatavojusi referātu par Mežinieku skolas vēsturi.

         Žēl, ka Vilmas Dumpes-Pluces rokraksti nav saglabājušies. Vienīgi dažas albumā ielīmētās zīmītes liek domāt, ka bijusi vēlme savu dzīvi (vienlaikus – laikmeta liecību) dokumentēt ne tikai fotogrāfijās, bet arī rakstiski.

Avots: parkulturu.lv