Mācības beidza ar izcilību (Rīgas 7. vidusskolu un augstskolu). Ilgus gadus strādāja par angļu valodas vecāko pasniedzēju Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) Svešvalodu katedrā. Angļu valodu mācīja būvniekiem un arhitektiem, bija zinošs, apzinīgs, prasīgs pedagogs. Optimistiska pēc dabas, reiz parakstot aizstāvības vēstuli  šīs darbavietas un tiesības uz pedagoga darbu zaudējušai kolēģei, noteica, ka velns jau nav tik melns kā viņu mālē (attiecībā par to, ka viņai šķirtenei ar 2 bērniem ir riskanti pievienoties citiem 4 parakstiem).

Padomju apstākļos sarakstīšanās,  sūtījumi no ārzemēm bija piereģistrēti kā zīme, ka neesi uzticams. Vilma nekad nenāca uz darbu radinieces atsūtītā apģērbā. Darbavietā katedr'a diemžēl nebija ievērojusi uzvedības etiķeti. Pa visiem darba gadiem nekad nebija rīkojusi pie sevis ballīti. Pati to skaidroja, ka ārsts viņai neatļauj lietot alkoholu. Nu vai tad tas var būt attaisnojums?

Vilmai pienāca kārtējā ik pēc 4 gadiem notiekošā   pārvēlēšana amatā. Vispirms apspriešana un balsošana katedrā, tika izteikta kritika, angļu un vācu valodas docētāji pārvēlēja. Nākošais, parasti formāls posms, ir balsošana institūta zinātniskajā padomē. Mācību gads beidzies, Vilmai jāiet uz rektorātu pie zinātniskā prorektora un tur viņa saņem ziņu, ka nav pārvēlēta. Tas notika 3 gadus pirms  pensijas vecuma.

Sāka strādāt Rīgas Galvenajā pastā. Darbā viņa neteica par augsto asinspiedienu, darīja visus darbus. Liktenīgs bija asinspiediena zāļu trūkums aptiekās. Mūžs pārtrūka  strādājot savā mazdārziņā.

P.S. Ģimene sākotnēji dzīvoja Rīgā, Zvaigžņu ielā, varbūt, ka tajā pašā vai blakusmājā ar Vizmas Belševicas varoni Billi, jo grāmatā ir personāžs ar uzvārdu Švirkste.