Dzimusi Pļaviņās.

Pēc 1.pasaules kara divdesmito gadu sākumā ar māti Emmu Vagali  pārcēlās uz dzīvi Petrogradā (Pēterburgā) Krievijā pie tēva, kuram tur bija darbs. Pabeidza skolu un studēja medicīnu lai kļūtu par bērnu ārsti. Vilmas maigā daba un jūtīgums lika mainīt profilu.

Apprecējās ar savu studiju biedru igauni Borisu Elleku. Otrā pasaules kara laikā Ļeņingradas  blokādē atradās kopā ar 18.11.1940. dzimušo meitu un strādāja par ārstu tāpat kā vīrs.  1942.gadā vīrs nomira, jo blokādē viņam trūka diabēta zāļu.

 Vilma ar bērnu un māti izkļuva no blokādes, viņas evakuēja uz Omskas pilsētu Sibīrijā. Karam beidzoties, atgriezās Ļeņingradā, kur viņu dzīvoklis pie Ņevas valsts noteiktā kārtībā izrādījās  pārdots sarkanarmieša ģimenei.

 Kaut Vilma vēlējās palikt savā jaunības pilsētā, viņa paklausīja māti, un trijatā ar meitu pārcēlās dzīvot Latvijā. Rīgā ģimenei piešķīra 1 istabas dzīvokli bez smalkām ērtībām Grīziņkalna strādnieku rajonā. Bērns Rīgā atbrauca krievvalodīgs (sākumā Grīziņkalna bērnu vidū noderēja tulks); mācījās latviešu skolā un tāpēc Latvijai atgūstot neatkarību bija viegli  naturalizēties.

Vilma strādāja par ārsti-epidemiologu, netaupīja pūles ģimenes labā, izaudzināja līdz skolas vecumam vecāko mazdēlu. Kopš agras jaunības bija liela literatūras un mākslas, it īpaši teātra un baleta mīļotāja.