Viljams Voless (William Wallace) bija skotu bruņinieks un karavadonis, kas vadīja skotu pretošanos angļu okupācijai Skotijas neatkarības karu laikā.

Par Volesa dzimtu vēsturnieku ziņas ir skopas. Viena no versijām, kas balstās uz dzimtas uzvārda pētījumiem liek secināt, ka Volesi pēc izcelsmes varētu būt velsiešu izcelsmes dzimta, nevis skoti.

Volesa bērnība un pusaudžu gadi pagāja Skotijas karaļa Aleksandra III laikos, kuri bija mire un ekonomiskās stabilitātes laiks, taču 1286. gada 19. martā, kad karalis nomira, nokrītot no zirga, situācija mainījās. 

Aleksandra III troni mantoja viņa mazmeita- Norvēģijas Margareta (9.04.1283 – 26.09.1290), taču, tā viņa vēl bija nepilngadīga, Skotijas pārvaldību uz 4 gadiem uzņēmās reģentu padome, kas sastāvēja no ietekmīgām Skotijas dzimtām. 

Ceļojot no Norvēģijas uz Skotiju, jaunā karaliene saslima un 26.09.1290., Orkneju salās nomira.

Skotijas dižciltīgo vidū sākās strīdi, kura dzimta kāps tronī.

Strīda izšķiršanai tika pieaicināts Anglijas karalis Edvards I, taču tas strīda izšķiršanas vietā paziņoja, ka troņa pretendents ir viņš pats un pieprasīja Skotijas dižciltīgajiem atzīt viņu par karali. Tomēr dižciltīgo tiesa par troņmantnieku atzina Džonu Baliolu (John Balliol), kurš gan bija vājš karavadonis un 1296. gadā Skotijas pierobežā tika angļu sakauts, arestēts un pēc atteikšanās no troņa- izsūtīts uz Franciju. Par nepakļausanos Edvards I pieprasīja Skotijas dižciltīgajiem ievērojamas kontribūcijas.

1297. gadā  Skotijas dižciltīgie sāka sacelšanos, sākotnēji apkaujot Anglijas ieliktos vai Anglijai simpatizējošos Skotijas vietvalžus.

Šajā pašā, 1297. gadā Voless izvirzījās par skotu sacelšanās pret angļiem līderi. Volesa iespaidīgais augums (vairāk, kā 2m garš) un kaujas prasmes bija viens no izvirzīšanās iemesliem.

1297. gada 11. septembrī Volless uzvarēja angļus Kaujā pie Stērlingas tilta. Šī uzvara iedvesmoja skotus, un Volesam pievienojās daudzi jauni karotāji, tāpēc jau drīz skoti sāka uzbrukumus Anglijas teritorijā. Voless, atšķirībā no angļiem prata izmantot savā taktikā apvidus īpatnības un pēkšņu uzbrukumu principus, tā kompensēdams savas "armijas" ieroču un militārās sagatavotības trūkumus.

1298. gada 22. jūlijā zaudēja Folkērkas kaujā pret Anglijas karali Edvardu I, kurš kaujā veda gandrīz 26,000 pārsvarā velsiešu vīrus. Lai gan Voless veiksmīgi izmantoja pīķus pret Edvarda I kavalēriju, tomēr skotu spēki neizturēja spiedienu un tika sakauti. Voless kaujā izglābās, taču bija zaudējis savu "neuzvaramā" reputāciju un nodeva savu karaspēku, kā arī zvērēja uzticību Robertam Brūsam (Robert Bruce),- nākamajam Skotijas karalim.

Volesa dzīves detaļas pēc atkāpšanās no karavadoņa posteņa nav precīzas. Iespējams, viņš devās uz Franciju, lai vienotos par tās palīdzību cīņā pret Angliju, iespējams, viņs bija apmeklējis arī Romu. To gan apliecina viņa radu liecības un Francijas karaļa sarakste, kurā pieminēts "bruņinieks Viljams".

Skotijā Voless parādās 1304. gadā, kur minēta viņa dalība kādās sadursmēs starp angļiem un skotiem.

1305. gada augustā nodevīgi sagūstīts netālu no Glāsgovas, kāds Edvardam uzticīgs Skotijas dižciltīgais Raskijas Džons Menteits (Sir John Menteith of Ruskie) viņu sagūstīja un nodeva angļiem.

Pie Volesa tika atrastas Norvēģijas karaļa Hākona V, Francijas Filipa IV un Džona Baliola "ieteikuma vēstules", kuras apliecināja Volesa pilnvaras un neaizskaramību.

Voless tika nogādāts uz Londonu un tiesāts. Apzūdzētais tiesā apliecināja, ka nekad nav zvērējis uzticību Anglijas karalim un nevar tikt tiesāts kā nodevējs, taču tas netika ņemts vērā.

Publiski sodīts ar nāvi Londonā. Kā "nodevējs" viņš tika pakārts, bet pusdzīvs noņemts no karātavām; viņam tika nogriezti ārējie dzimumorgāni (tolaik zvērot roku nelika uz sirds, bet "vīrišķajiem atribūtiem", ja to nebija nevarēja zvērēt), pēc tam viņš tika dzīvs uzšķērsts, un izritinātās zarnas tika dedzinātas uz oglēm. Soda izpildes beigās, viņam dzīvam esot, tika sadragāti un nocirsti locekļi, kas pēc tam, uzdurti uz pīķiem tika novietoti "četros karaļvalsts stūros". Ar nāvi tika sodīti arī 2 viņa brāļi un visu triju galvas tika turētas uzdurtas uz pīķiem pie Temzas tilta.