Paānists, dzimis 9. februārī 1903.gadā Vestienas pagasta Gretās. Pirmo muzikālo izglītību guvis no sava tēva — mūzikas skolotāja. Uz konservatoriju sagatavojies Posņikova mūzikas skolā, 1921. gadā iestājies Latvijas konservatorijā prof. A. Dauguļa klavieru klasē. Līdztekus mācībām konservatorijā, daudz strādājis arī kā pavadītājs, no 1926. — 28.gadam darbojies Nacionālā operā kā repetitors. Tanī pat laikā mācījies arī Vīgneru Ernsta fonoloģijas kursos. Tūlīt pēc konservatorijas beigšanas, 1928. gadā, kopā ar vijolnieku A. Norīti un čellistu E. Berzinski aizbraucis uz Austrāliju, kur uzturas vēl līdz šim laikam, darbodamies Melnburnas radiofonā kā pavadītājs un kā solists. Austrālijā rīkojis arī vairākus patstāvīgus koncertus, spēlēdams ari latviešu mūziku. (Latvju skaņu mākslinieku portrejas, 1930)

---

Melburnas latviešu biedrības mākslinieku kopā dažreiz viesojas cilvēks, kas parasti nav redzams citos latviešu sarīkojumos — brīvmākslinieks pianists Vilis llsters. Viņš ir latvietis, kas priekš 32 gadiem iebraucis Melburnā, kur ar ārkārtīgu gribas spēku spējis pārvarēt gadiem ilgušas smagas slimības un tagad, 60 g. vecumā, jūtas kā jauneklis. Kad satieku V. Ilsteru MLB mākslinieku kopas pēcpusdienā, zinu, ka viņš ir Tiklas Ilsteres brālis — viņa komponējusi kora dziesmai Ilzes Kalnāres dzejoli Tēvu zeme runā: Runā akmens, runā lauks, runā vārpas druvā, Runā katrs koks un krūms valodā tik tuvā.
V. llsters saka, ka tam maz izdevības runāt latviski, bet piebilst: „Mātes valodu tomēr nevar aizmirst." Jādomā par tiem daudzajiem tautiešiem, ko Latvija izauklēja, taču tagad pat visvienkāršākos ikdienas vārdus vairs negrib pateikt savā valodā.
„Es esmu pirmais latvietis, kas 1928. gadā iebrauca Melburnā," stāsta V. llsters. "Mēs atbraucām trīs — vijolnieks Arvīds Norītis, čellists Ēvalds Berzinskis un es. Abi pirmie pēc apmēram gada atgriezās Latvijā." Toreiz Austrālija pēc emigrantiem necentās. Ceļš bija jāmaksā katram pašam un iebraucot vajadzēja uzrādīt naudu.
lelu dzelzceļu toreiz vilka ar apakšzemes kabeli. Nebija augstu namu. Cilvēki jau brauca ar auto, bet preces pārvadāja ar zirgu pajūgiem. Tie latvieši, kas toreiz iebrauca Austrālijā, bija pārtikuši cilvēki — gribēja ceļot vai meklēt piedzīvojumus. Arī V. Ilsteram Rīgā klājās labi. Viņš bija angažēts operā, bet vēlējās ceļot. Pats nezināja, kur aizbrauks. Par Austrāliju zināja maz, bet izvēlējās to. No visiem trim ceļotājiem tikai A. Norītis varēja saprasties angliski. Latviešu mākslinieki Austrālijā vispirms meklēja darbu Sidnejā, bet dabūja spēlēt uz skatuves Melburnas Tivoli teātrī. Direktors teica, ka latviešu vārds te nav populārs. Pazina gan slavenus krievu pianistus, kas brauca viesoties, kāpēc prasīja visiem uzdoties par krieviem un lai krieviskojot arī vārdus un uzvārdus. Tā radās Vassily llsters un Ivan Berzinsky. Arvids Norītis gan bija palicis latvietis. Neilgi pēc ierašanās visi trīs latviešu mākslinieki spēlēja 3LO radio raidītājā. Toreiz tas bija privāts uzņēmums. Viņi katru dienu sniedza jaunu pusstundas programmu. Lai to sagatavotu, darba bija visai dienai.
Toreiz, kad A. Norītis ar E.Berzinski brauca atpakaļ, Melburnā bija grūti laiki. Izjuka trio un arī V. Ilsteram nebija vairs darba, bet viņš domāja, ka atgriezties vēl ir par ātru. Beidzot, trīsdesmito gadu beigās, V. llsters gribēja doties uz Latviju, bet tad izcēlās karš.
Sidnejā jau toreiz dzīvoja pāri par 100 latviešu — 1905. gada emigrantu. Tie visi bija lieli patrioti, neatkarīgi, kādai partijai piederēja.
Melburnā V. llsters iedraudzējās ar mūsu goda konsulu Meklodu. V. Ilsteram daudz stāstu, ko konsuls zinājis par pirmajiem latviešiem šajā zemē. Mūsu tautiešus ļoti cienīja. Par tiem labās domās bija arī Latvijas konsuls Adelaidē Toms. Austrālijā vēlāk iebrauca Latvijas sūtniecības darbinieks Maskavā Ulmanis. 1951. g. tas nomira, bet Ulmaņa dzīves biedre vēl tagad ir šeit.
Visus 32 gadus Austrālijā V.llsters iztiku nopelnījis ar savu mākslu. Sācis spēlēt klavieres 11 gadu vecumā, būdams Krievijā. Beidzis Latvijas konservatoriju ar pianista brīvmākslinieka grādu 1928.gadā, īsi pirms izbraukšanas uz Austrāliju. Koncertējis visās lielākajās Austrālijas pilsētās. Priekš 11 gadiem V. llsters kopā ar otru pianistu — Niselu, aizbrauca uz Angliju un sniedza koncertus divām klavierēm teātros, televizijā un radio raidītājos. Tur viņš atkal satika arī Arvidu Norīti, kas kopā ar savu trio viesojās Londonā. V. Ilstera vietā tad klavieres spēlēja Ozoliņš.
Ar koncertiem vien mākslinieks nevar nopelnīt iztiku. V. llsters domā, ka visā pasaulē to spēj varbūt tikai kādi 10 mūziķi. V. llsters tāpēc spēlējis radiofonā, muzikālos uzvedumos un pasniedzis privātstundas klavierspēlē.
Pēdiējos 10 gadus mākslinieku mocījis locītavu iekaisums — artritis. V. llsters pat baidījies, ka būs jāpārtrauc spēlēt. Kopš 1959. g. Ziemsvētkiem viņš tomēr ir pilnīgi izveseļojies un pats atradis metodi, kā to izdarīt.
Tagad V. llsters spēlē Riccos restorānā. Restorāna īpašnieks V. Ilsteram ir labs draugs. Mūsu mākslinieks tur spēlē 6 vakarus nedēļā.
Vai 5000 latviešu, kas pēdējos 10 gados iebraukuši Melburnā V.llstera dzīvē nesuši kādu pārmaiņu?  „Ļoti mazu," — atbild pianists.  „Reiz mani aicināja spēlēt kultūras dienās. Toreiz aicinājumu nevarēju pieņemt. Vairāk neesmu aicināts. Dziedoni E. Burkeviča kundzi pazīstu no konservatorijas laikiem, kāpēc dažreiz viesojos mākslinieku kopas vakaros, īpaši kamēr viņa tur ir priekšniece." V. llsters ļoti laimīgs, ka ir atkal vesels un var muzicēt: „Cenšos spēlēt labāk. Enerģijas tagad pietiek. Daudz vingrinos. Kad būšu pilnīgi apmierināts, meklēšu nodarbošanos televīzijā."
V. llstera tēva māja bija Vestienas pagastā, tuvu Ērgļiem un ezeriem bagātā apvidū. No turienes varēja redzēt Gaiziņa kalnu. Arī tēvs bija mūziķis. Lai dotu bērniem labāku izglītību, vecāki izrentēja mājas un visa ģimene pārcēlās Kaukāzā. Drīz nāca karš, revolūcija, sarkano un balto cīņas. V. llsters ir spēlējis Deņikinam. 1920. g. viņš devās atpakaļ uz dzimteni. Tēvs ar māsām brauca vēlāk. Naudas kurss tik ātri krita, ka V. llsters drīz palika pilnīgi bez līdzekļiem. Līdzi paņemto kaltēto maizi nozaga un 30 dienu garajā ceļojumā pēdējās trīs nedēļas tas cieta pilnīgu badu. Latvijā pārbrauca slims. Kāds kino īpašnieks pieņēma V. listeru spēlēt. Pusgadu mocījies ar slimību, tas ieraudzīja veikala logā soma Millera grāmatu — Mana sistēma. Tā bija mācība par vingrošanu un auksta ūdens peldēm. V. llsters dažās nedēļās bija vesels.
Austrālijā viņš atkal saslima — nespēks, galvas sāpes, dedzināšana māgā, sirdsdarbības traucējumi, uzpampušas acis, sasvīdušas rokas un kājas, sāpes locītavās — daudz stiprākā formā nekā kādreiz agrā jaunībā. Bija grūti spēlēt. Nebija līdzekļu no kā dzīvot. Smagā depresijā meklēja ceļu atveseļoties. Sāka atkal ar vingrošanu un aukstu ūdeni, bet tas šoreiz nepalīdzēja. Kādā bibliotēkā atrada mazu hindu grāmatiņu. Tā nebija iesācējiem, bet V.Ilsters neko nevarēja zaudēt. Viņš darīja visu pēc grāmatas: gāja gulēt pl. 12 naktī, cēlās pirms saules, dienu sāka ar auksta ūdens dušu, elpošanas vingrinājumiem, meditēšanu, ēda tikai bezgaļas ēdienus un izpildīja visus citus noteikumus. Jau dažās nedēļās notika brīnumi un 3 mēnešos viņš bija jau tik tālu atveseļojies, ka spēlēšana nedarīja grūtības. Līdz pilnīgas veselības atgūšanai pagāja gadi — tā iegūta tikai sākot ar pagājušajiem Ziemsvētkiem. Viņš daudz stāsta par šo gadiem ilgo cīņu. Māgas un sirdsslimības izārstētas ar badošanos. Sākumā badojies 2 dienas, tad 10, 17 un 19, bet visilgākais — 42 dienas. Tad atkali saīsinājis laiku atpakaļ. Izārstējot vienas vainas, pasliktinājās citas — locekļos izžuva eļļa un artriltis mocīja tā, ka ļoti grūti bija spēlēt. Izbadojies organisms uzsūc caur ādu stiprākā veidā. Agrāk V.llsters brīnījies, ka Indijas jogi var skatīties tieši saulē. Pēc 42 dienu neēšanas arī viņš to varēja. V.llsters atrada, ka badošanās ir labāk veicama, ja izpilda jogu vingrinājumus — elpošanu un vingrošanu pie ļoti maz miega. Jo mazāk barības patērē, jo mazāk vajaga gulēt. Visos badošanās periodos V.llsters spēlēja darba vietā restorānā. Par šo kūri toreiz rakstīja Austrālijas, Amerikas uv.c. zemju laikraksti. Viņš rāda izgriezumus ar fotogrāfijām. Tas bija 1949. gadā.
Badošanās periodos V. llsters meklēja paņēmienus, kā izārstēt mocošo artriti un priekš 18 mēnešiem jau panāca stipru uzlabošanos.
V. llsters domā, ka katra cilvēka zemapziņa pati atrod, kas tam vajadzīgs. Tā viņš izskaidro savus ārstniecīlbas atradumus un speciālo diētu. Kopš Ziemsvētkiem, kad tas izārstējies, acis viņam kļuvušas daudz lielākas, nagi aug normāli, mati, kas bija sākuši sirmot, top atkal melnāki, ir ļoti liels enerģijas pieplūdums un jūtas spirgts kā jauneklis, kaut V. llsters ir jau 59 g. vecs.
„Šo daudzo gadu darbu vēl negribētos atklāt. Jāpārbauda arī, vai citiem cilvēkiem būtu tikpat labi rezultāti."
Diētu V.llsters izstrādājis loti vienkāršu: tā ir bez gaļas, bez cepšanas vai vārīšanas un ēdiens sagatavojams dažās minūtēs, pie tam tas lētāk nekā parastā barība.
V.Ilsters domā, ka ēšana nav jāpārvērš par baudu, bet tai jābūt līdzeklim veselības uzturēšanai. Dzīve sniedz citas, daudz augstākas baudas.
Ja V. Ilsters atrastu, ka viņa metode palīdz arī citiem, tas domā uzrakstīt par to grāmatu vai atvērt dziedniecības iestādi.
„Vai dzīvojat pilnīgi pēc jogisma mācības?" — es jautāju.
„Ja cilvēks dzīvo kā jogs, tad vairs nekam citam neatliek laika," atbild. „Man jogu mācība nav mērķis, bet tikai līdzeklis, kas palīdz dzīvot. Zinu un daru vienīgi mazu daļu no tās un jau tad notiek brīnumi." Par jogismu V. Ilsteru ieinteresējuši cilvēki, ko viņš agrā jaunībā saticis Rīgā un Kaukāzā. Viņš domā, ka vairāk nekā priekš 2000 gadiem, kad likti jogu mācības pamati, lndijā un Tibetā bijuši citi apstākļi. V. llsters tagad vingrinājumiem ziedo ap stundu dienā, ieskaitot elpošanas vingrinājumus, stāvēšanu uz galvas un sēdēšanu lotosa stāvoklī. Viņš saka: „Nebija jau viegli pie visa tā pieradināties, bet gadiem paejot, katrs vingrinājums ir ļoti patīkams."
"Kā jūtaties Austrālijā?"
„Man patīk Austrālijas brīvība — pat kara laikā neviens neprasīja pasi."
Viņš rāda kādu brošūru ar vākam uzzīmētu mežoņa galvu. Tas ir Austrālijas Savage klubs, kurā par biedriem daudz vadītāju cilvēku. Tur iekļuvis arī V. Ilsters. "Austrālieši mani uzņēmuši kā savējo," — viņš saka. „Arī šajā biedrībā ļoti grūti ietikt. Tur ir mākslinieki, ārsti un juristi." Savage biedrības priekšsēdis Austrālijā ir valdības galva R .G. Menzijs. Kad V. llsters brauca uz Angliju, viņam līdzi bija biedru karte un turieniešu vidū viņš jutās kā savējais. „Esmu šai biedrībā kopš 1931. gada," — saka mūsu mākslinieks.
V. llsters tagad jūtas vesels un jauns tāpēc, ka bijis neatlaidīgs. Viņa griba ir tik stipra, ka fiziskais ķermenis un slimības tai paklausa.

Avots: Austrālijas latvietis, 30.04.1960