Vilis Nāgelis dzimis Rīgā 1911.gada 8. maijā. Pēc pamatskolas beigšanas viņš iestājās Malnavas drīz saprata, ka negrib būt agronoms, jo prāts vairāk nesās uz medicīnas pusi. 

Pēc ļoti cītīgas latīņu valodas mācīšanās viņš iztur pārbaudījumu un tiek uzņemts Jāņa
Cimzes ģimnāzijā Valkā. Nākamais solis bija Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte, ko beidza 1939. gadā. Darba gaitas viņš uzsāka, strādājot par rajona ārstu Alūksnē.

1941. gada V. Nāgelis sāka strādāt Veselības veicināšanas biedrības slimnīcā Rīgā par vēža speciālista prof. Strādina chirurga asistentu un vēlāk par vecāko asistentu.

Bēgļu gaitās 1944. gadā devās uz Sudetiju, kur strādāja vietējā slimnīcā par ārstu.

1945. gadā ar ģimeni aizbēga uz amerikāņu zonu Vācijā, kur strādāja UNRRA slimnīcā
un pēc tam par IRO tuberkulozes slimnīcas direktoru Ambergā.

1949. gadā ieceļoja Amerikā, Klivlandē, kur pirmais darbs bija strādāt par žēlsirdīgo māsu. Ātri ieguva ārsta tiesības un uzsāka praksi Marymont un Women's slimnīcās, pēdējā bija galvenais ārsts.

Pēc 40 gadu privātās prakses un strādājot dažus gadus Ohaījo pavalsts dienestā, Dr. Vilis Nāgelis 1989. gadā pensionējās un pārcēlās uz Floridu. Vilis Nāgelis bija Cleveland Medical Academy biedrs, kā arī dibinātājs un pirmais prezidents Latviešu Ohaijo Ārstu un zobārstu apvienībai.

Pag. gs. 50. gados kā draudzes priekšnieks viņš palīdzēja draudzei palikt pie latviešu
draudžu apvienības, kad bija iekšējs un ārējs spiediens iekļauties amerikāņu sinodē.

Studiju gados V. Nāgelis pievienojās korporācijai Latvia un bija kā ari Klīvlandes Korporāciju kopā.

Pie šķirsta kapličā un gājienā uz kapa vietu latviešu nodaļā bija korp. Latvia un Klīvlandes K. K. goda sardze. Pie kapa bursi no dziedāja tradicionālo "Ja kādu brāli vest uz kapu klusu...".

Kā allaž - kāda tuva un miļa drauga aiziešana aizsaules ceļos ir negaidīts un bezgala skumīgs notikums palicējiem. Nelaiķis atstāja savu sirsnīgo un mīļo mūža biedreni Kseniju, meitu Aiju Lubavu ar vīru Konrādu, dēlu Egilu ar sievu Katrini, mazbērnus un mazmazmeitiņu, kā ari labus draugus, no kuru atmiņām viņš nezudīs.