Čikāgā, pag. gada noslēgumam tuvojoties, 63 gadu vecumā ar sirdstrieku miris bij. 8. Daugavpils kājn. p. kapteinis un vēlākais Dzelzceļu policijas priekšnieka palīgs Vilis Grīvāns. Viņa dzimtene bija Ģipkas zvejnieku ciemā, bet darba gaitas viņu saistīja pie sava pulka mājvietas — Cēsīm, no kurienes viņš vēlāk pārcēlās uz  Rīgu dzelzceļu policijas dienestā.
Bēgļu un trimdas gaitās V. G. nācās pārdzīvot vairākas lielas traģēdijas, kas smagi skāra viņa pirmās mūža biedres ģimeni. Viņa sievas tēvu — plaši pazīstamo Cēsu tirgotāju Dāvīdu Vītolu, pēdējā kara laikā, viņam pārceļoties no Berlīnes vairāk uz rietumu pusi, vilcienā pēkšņi ķēra trieka un viņu apglabājot, sākās gaisa uzbrukums, kurā dažus kapračus nogalināja. Tēva kapu aizbērt tāpēc nācās nelaiķa abām meitām. Nākošā traģēdija skāra V. G. dzīves biedri, kas pirms dažiem gadiem, pašu mājas dārzu apkopjot, bija saļimusi un asins izplūduma dēļ smadzenēs, turpat, nevienam klāt neesot, mirusi. Gadu pēc sievas nāves, traģiskā nāvē gāja bojā arī sievas brālis — tālbraucēju kapteinis Edgars Vītols, kas strādādams uz kāda kuģa Kanādā, kājai slīdot, bija iekritis kuģa lūkā un nosities. Pēkšņa nāve Edg. V. aizsauca tik vienu dienu pirms darba līguma izbeigšanās, kad visi priekšdarbi jau bija veikti, lai dotos garākā ceļojumā uz Eiropu.
Nespēdams sarast ar skumjo vientulību Vilis Grīvāns pag. gadā izvēlējās sev otru mūža līdzgaitnieci, pēc tautības igaunieti, ar kuru cerēja klusi pavadīt kopā mūža novakari. Liktenis tomēr bija lēmis tik īsu kopdzīvi un mūža biedre sēru vēsti saņēma tālajā Austrālijā, kurp bija devusies apciemot savu māsu.

Avots: "Londonas avīze", 17.01.1964