Žurnālists un latviešu sporta dokumentētājs, "Laika" sporta nodaļas vadītājs un 6 grāmatu par
Latvijas un latviešu sportu autors vai līdzautors.

---

Pieķeršanās sportam un fiziskai audzināšanai radās jau bērnībā, ar tēvu apmeklējot "Marsa"  pasākumus, bet tā nopietnāk Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, ko apmeklēja tikai zēni. Tur netrūka ne slavenību, ko apbrīnot (Voldemārs Roze, Arturs Timpers, Rūdolfs Jurciņš, Jānis Lidmanis, Arvīds Bradiņš u. c.), ne teicama vingrošanas skolotāja Jāņa Bernsona personā. Viņš prata ne tikai ieinteresēt sportam, bet paturēt arī prātā skolas galveno uzdevumu. 1925. gadā par naudu, kas bija dota kino apmeklēšanai, kur tolaik radīja tik kārdinošās un aizraujošās Toma Miksa, Elmo Linkolna vai Harija Pila sēriju filmas, Valdis aizgāja uz Latvijas un Lietuvas pirmo valstu sacīksti basketbolā, kas notika šķūņveidīgajā Koncentras vingrotavā Pulkv. Brieža ielā. Šo sacīksti vērts atzīmēt kaut vai tikai tādēļ, ka tā pilnīgi izslīdējusi pat no mūsu visrūpīgāko sporta statistiķu sarakstiem. Latvija toreiz uzvarēja.

Augstskola tomēr sāka aizvien vairāk kavēt sportošanu un otrādi. Sporta rakstīšana palika novārtā. Latvijas universitātes lauksaimniecības fakultāti pabeidzu 1937. gadā. No studiju biedriem Irma Grebzde kļuvusi plaši lasīta rakstniece, Jānis Venners tika par Smiltenes pilsētas galvu un vēlāk Cēsu apriņķa vecāko, bet Zemgales saimnieka dēls Jānis Vanags izvirzījās par lielu boļševiku varas vīru. No profesoriem bakteriologs Augusts Kirhenšteins aizbrauca uz Maskavu lūgties Staļinu uzņemt Sarkanās armijas okupēto Latviju padomju paradīzē. Sabiedriskās agronomijas katedras vadītājs Pēteris Starcs pievērsās tautkopībai un kļuva par sporta apkarotāju. Profesorus Pauli Dermani un Maksi Eglīti vēlāk sastapu ASV rietumu piekrastē, ar kuriem kopā dibinājām Latviešu biedrību Vašingtonas pavalstī, par spīti mūsu galvojumu devēju izbrīnai un skepsei.

1946. gadā Eslingenā, Vācijā, tagad nu jau mirušajam redaktoram Arvīdam Klāvsonam ievajadzējās sporta līdzstrādnieka viņa vadītajām Latviešu Ziņām. Pēc ieceļošanas ASV 1949. gadā tam pašam nolūkam no Ņujorkas tālu uz Rietumu piekrasti vēstuli sūtīja Laika galvenais redaktors Kārlis Rabācs, kam nu jau esmu nokalpojis vairāk nekā 15 gadus. (Pašportrets, 1965)