Miris 18. septembrī Rorbahā, netālu no Heidelbergas. Nelaiķis pēc LU juridiskās fakultātes beigšanas darbojās kā Liepājas-Aizputes apr. revidents, pēc tam kā Rēzeknes apriņķa vecākais.

Avots: Latvju ziņas, 19.10.1946

Smagos trimdas ceļus ejot, daudziem mūsu tautiešiem dzīves ceļš noslēdzas svešumā un tiem nekad vairs nebūs lemts vēlreiz redzēt dzimtenes krastus. Visa tauta sāpīgi izjūt šos zaudējumus, bet vēl sāpīgāk kļūst, ja nāve paņem nesavtīgos darbiniekus pašos spēka gados. Šāds liktens š. g. 18. septembrī piemeklēja arī Ludzas apriņķa vecāko mag. jur. A.Ruško, neļaujot tam piedzīvot ne 40.dzimšanas dienu — 24. septembrī.

1906. gada 24. septembrī Ludzas apriņķa Zvirgzdenes pagasta Vērņu ciemā nelaiķis uzsāka šīs zemes gaitas. Līdzīgi lielākajai Latgales censoņu daļai, arī viņa dzīves apstākļi ir grūti. Tie ilgi neļauj tam piepildīt savus sapņus un ilgas. Pie tam, izņemot vecāko māsu, kas drīz vien aiziet tautās, viņš ir vienīgais palīgs un gādnieks tēvam ar prāvo bērnu pulciņu, kas viens par otru mazāki. Tomēr neskatoties uz grūtajiem dzīves apstākļiem jaunais censonis soli pa solim lauž ceļu uz priekšu. Pēc Zvirgzdenes pamatskolas beigšanas Ruško iestājas Ludzas valsts arodskolā, tad ģimnāzijā un beidzot Latvijas Universitātes tautsaimniecības — tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā. Jau pašā studiju sākumā students Antons Ruško apzinās, ka viņš nedrīkst būt „mūžīgais students." Viņš zina, ka tā palīdzību gaida vecāki, brāļi un māsas, kamdēļ neskatoties uz to, ka vecākā darbveža amats Pašvaldību departamentā un aktīvā līdzdalība studentu korporācijas „Laucuania" dzīvē prasa laiku un pūles, viņš studijas tomēr beidz minimālā laikā. lekšlietu ministrs un citi atbildīgie darbinieki pareizi novērtējot tā spējas un centību, tūlīt pēc augstskolas beigšanas ieceļ Ruško par Liepājas — Aizputes apriņķu pašvaldību revidentu un pēc īsa laika arī par šo apriņķu vecākā vietas izpildītāju. Līdz ar to nelaiķis varēja pavērt ceļu uz gara gaismu arī pārējiem viņa brāļiem un māsām, kas viens pēc otra beidz vidusskolu, studē un strādā praktiskā dzīvē. Jaunā censoņa panākumu ceļš vēl tikai sācies. Pēc kāda laika to ieceļ dzimtajā novadā par Rēzeknes apriņķa vecāko un nedaudz vēlāk jau tas atgriežas savā dzimtajā Ludzas apriņķī kā apriņķa vecākais. Tas ir ievērības cienīgs panākums — no vienkārša lauku ganu zēna pec desmit — piecpadsmit gadu neatlaidīga darba nostāties sava apriņķa priekšgalā! Nākdams pats no mazo ļaužu vidus, viņš arī saprot šos cilvēkus un visā darba laikā neliedz tiem savu izpalīdzīgo roku, atbalstot tos gan materiāli, gan ar labu padomu. Zinādams un saprasdams izglītības lielo nozīmi, viņš turpina savā apriņķī nenogurstoši strādāt pie priekšzīmīga skolu tīkla izveidošanas un trūcīgo un centīgo skolēnu atbalstīšanas, gādājot par apriņķa ļaužu saimnieciskā stāvokļa uzlabošanu un labklājības līmeņa paceļšanu kā īsts savu ļaužu saimnieks un gādnieks. Šo svētīgo darbu, kas vaiņagojās panākumiem un kura bagātīgie augļi jau bija saskatāmi, pārtrauc ļaunā slimība. Pieķēries darbam ar ideālista un censoņa — cīnītāja dvēseli, Ruško savā dzīvē atpūtai nebija piegriezis vajadzīgo vērību. Šis apstāklis arī izrādījās par izšķīrēju, jo strādājot bez atpūtas viņš bija iedragājis savu veselību, kamdēļ bija spiests pārtraukt darbu un ārstēties sanatorijā. Seko smagie okupāciju laiki, bēgļu gaitas un visbeidzot trimda, kas stāvokli tikai pasliktina. Ar Latgales censoņiem piemītošu neatlaidību Ruško līdz pēdējam brīdim pretojas slimībai un jau liekas, ka viņš būs uzvarētājs. To liecina viņa pēdējo dienu veselīgais izskats un možais gars, kā arī vēl tikai dažas dienas pirms nāves tuvākiem darba kolēģiem izteiktie vārdi: „Vēl apmēram divi mēneši un es atkal stāšos strādātāju rindās; vesels jūtos jau tagad." Likteņu lēmējs tomēr bija nolicis citādi. Pēc neizdevušās operācijas, š. g. 18. septembrī Rohrbahas slimnīcā, pie Heidelbergas, stājās pukstēt vēl gados tik jaunā censoņa sirds. Brāļa un dažu tuvāko draugu klātbūtnē viņš guldīts turpat zemes klēpī š. g. 23. septembrī. Ar Antonu Ruško esam zaudējuši vienu no jaunākās paaudzes redzamākiem un spējīgākiem sabiedriskiem darbiniekiem. Viņš bija pārgājis novadu robežas un piederēja ne tikai Latgalei, bet visai Latvijai, kas jo spilgti izpaudās arī tā darbā. Apgarots no vienības domas, viņš prata nobīdīt malā visus ikdienas sīkumus un iet pretīm spraustajam mērķim — brīvai, vienotai un laimīgai tautas nākotnei. Tādu viņu arī paturēs atmiņā dzimtene, draugi un darba biedri!

Avots: Mūsu pagasts, 1946