Viktors Atanasije Stenkulesku ir ierakstījis savu vārdu vēsturē, kā galvenā Čeušesku ģimenes likvidācijas persona.

Kā zināms, Rumānijā, ka visnabadzīgākajā socialistiskā bloka valstī sākās visaptveroši masu nemieri. Kā protestu centrs izvērtās Timišoara. Čeušesku deva pavēli apspiest protestus, dodot atļauju pret civiliedzīvotājiem piemērot šaujamieročus. Novārdzinātās valsts aizsardzības ministrs Vasile Miļa atteicās šo rīkojumu izpildīt. Iniciatīvu uzņēmās Stenkulesku, kura vadībā militāristi pēc dažādām ziņām 1989.gada 16.decembrī apšāva tūkstošiem cilvēku un protestus pilsētā apspieda. Precīzs skatlis nav zināms, bet atsevišķos avotos tas sasniedz pat 65 000. Tas kļuva par iemeslu revolūcijas sākumam. 

Čeušesku novērtēja ģenerāļa apņēmību un izšķirīgo rīcību, un iecēla to par pilsētas komendantu. Jebkurā gadījumā, militārista centība bija ievērota un, ja nebūtu revolūcijas, ar to būtu nodrošināta spoža turpmākā karjera. Pēc dažām dienām diktators iecēla Stenkulesku par valsts aizsardzības ministra pienākumu izpildītāju. Turpinoties protesta akcijām Bukarestē, diktators kopā ar sievu bija spiesti bēgt, bet pilnvaras strauji ieguvušais militārists atkal parādīja iniciatīvu, arestējot Čeušesku jaunāko brāli Ilie, kā arī izdodot pavēli visām militārpersonām neiesaistīties bruņotos konfliktos, taču faktiski netraucēja armijai vajāt Čeušesku atbalstītājus.

Tieši ģenerālleitnants Stenkulesku vadībā notika diktatora un viņa dzīvesbiedres aizturēšana, kā arī tieši viņš steigā saorganizēja kara tribunālu, izveidojot tā sastāvu, dodot norādījumus, pieaicināja "advokātus", bet pēc sprieduma pats izraudzījās lojālus sev pakļautus specvienības karavīrus, kuri abus notiesātos turpat kazarmās pie karavīru tualetēm nošāva. Personām, kuras šāva, tika dota pavēle arī aprakt līķus, bet atsevišķi. Pēc vairākiem gadiem notika pārapbēdīšana. 

Nenoliedzami, abi valsts vadītāji bija pakļaujami tiesai, taču ģenerālis steidzās, lai neatklātos viņa loma pieminēto protetestu vardarbīgā apspiešanā, jo publiski vaina sākotnēji gūlās uz diktatoru. Nošautajiem netika skaidrotas viņu tiesības, pēc kuriem viņi varēja saglabāt dzīvību un piedalīties izmeklēšanas procesā. Viņiem pat netika dots laiks pārsūdzēt likumā paredzētās 10 dienas. Ar to amatpersonas, kuras bija izdarījušas virkni noziegumu pret savu valsti, ieguva cietēju oreolu un jau šobrīd viņa kaps ir kļuvis par svētceļotāju pielūgsmes vietu. Tribunāla priekšsēdētājs drīz vien mira, pēc oficiālās versijas - izdarot pašnāvību. Stenkulesku saņēma jaunu dienesta pakāpi - ģenerālpulkvedis. Vēlāk izmeklēšanā Stenkulesku liecināja, ka šaušanu īstenoja GRU specvienība no Maskavas.