Dzimis Amūras apgabala Zejas rajona Novij-Jampoles ciemā Abrams Mamontova ((1899–1943) strādāja par skolas direktoru Primorjē, tika represēts un mira Gulaga nometnē 1943. gadā.) un Vera Mamontovas (1902–1993) deviņu bērnu ģimenē.

No 1955. līdz 1960. gadam Viktors Mamontovs mācījās Dienvidsahalīnas pedagoģiskajā institūtā, specializējoties krievu valodā un literatūrā. Pēc institūta beigšanas viņš strādāja par skolotāju un vēlāk par direktoru lauku skolā. No 1962. līdz 1965. gadam V. Mamontovs mācījās Maskavas Valsts pedagoģiskā institūta aspirantūrā. 1965. gadā viņš aizstāvēja disertāciju „A. Arbuzova dramaturģija” un ieguva filoloģijas zinātņu kandidāta grādu. Vairākus gadus V. Mamontovs pasniedza studentiem krievu literatūru, saņēma docenta nosaukumu. Viņa karjera pēc tā laika mērauklām attīstījās visai sekmīgi. Tomēr vēlme veltīt sevi kalpošanai Dievam izrādījās stiprāka, kaut gan tā laika atmosfēra nebūt nebija labvēlīga V. Mamontova izdarītajai izvēlei.

1971. gadā V. Mamontovs pieņēma kristību. Par viņa krustmāti kļuva Anastasija Cvetajeva. Arhimandrīts Viktors vēlāk atcerējās: „Savas kristīgās dzīves pirmajos gados es sastapos ar daudziem cilvēkiem, kuri atstāja uz mani lielu garīgo iespaidu. Tie bija mūki: arhimandrīts Kosma, arhimandrīts Tavrions, arhimandrīts Serafims, tāpat virspriesteris Nikolajs Gurjanovs, arhimandrīts Zinovs, klostera priekšniece Varvara. Viņiem piemita garīgais starojums...”

Mūka ceļu V. Mamontovs sāka Svjato-Uspenskas Počajevskas klosterī ar sava garīgā tēva arhimandrīta Serafima (Tjapočkina) svētību. Pārcēlās uz Latviju, kur sākās viņa kalpošana. 1980. gada 13. februārī metropolīts Leonīds Rīgas sieviešu klostera Sirdsskaidrā Sarovas Serafima baznīcā uzņēma V. Mamontovu mūku kārtā. Tā paša gada rudenī viņš tika iesvētīts par diakonu, bet vēlāk par priesteri. V. Mamontovs kalpoja Svētā lielkņaza Aleksandra Ņevska baznīcā Rīgā, pēc tam īsu laiku Tukumā, bet kopš 1982. gada Sirdsskaidrās Eufrosīnijas (Jefrosīnijas) baznīcā un vēl trīs draudzēs: Goliševas, Pudinovas un Kvītaines. Metropolīta Leonīda (Poļakova) laikā arhimandrīts Viktors bija Rīgas Svētās Trijādības (Troicas) Sergija sieviešu klostera garīdznieks, neklātienē mācījās Maskavas Garīgajā seminārā.

Arhimandrīts Viktors ir autors vairākām grāmatām un rakstiem, kas veltīti Krievu Pareizticīgās Baznīcas vēstures jautājumiem. Viena no pēdējām arhimandrīta grāmatām ir „Таинство жизни” („Dzīvības noslēpums”).

2011. g. arhimandrīts Viktors veselības dēļ pārtrauca kalpot un kļuva par vientuļnieku.

Arhimandrīts Viktors miris 2016. g. 8. novembrī.