Viktors Ļaksa 25.05.1925-04.06.2014

Dzimis 25.05.1925. gadā kā vienīgais bērns tēva Konstantīna un mātes Adeles ģimenē Andrupenes pagastā Dagdā.

Pamatskolā Pušā, bija ļoti labs skolnieks, īpaši padevās dabaszinības un matemātika. Pamatskolas laikā Viktors bija aktīvs mazpulcēns. Tēvam bija saimniecība, kur Viktors labprāt palīdzēja, tāpēc vidusskolā aizbrauca mācīties uz Andrupenes lauksaimniecības internātvidusskolu. Skolas direktors palīdzēja partizāniem, kas cīnījās pret Padomju armiju, tāpēc internātskolas skolēnus, kas bija skolā sagūstīšanas brīdī 1945.gadā izsūtīja uz Sibīriju, ar apsūdzību par Dzimtenes nodevību, ko tajos gados varēja piespriest bez tiesas.

Meža darbos Sibīrijā, Urālos un Karaganda rūdas raktuvēs kopumā pagāja  9 smagi gadi, kurus izdevās izdzīvot tikai pateicoties labiem cilvēkiem un  uzņēmibai darīt jebkurus darbus, par kuriem varēja dabūt  kaut ko ēdamu. Tie bija gan smagi, nepatīkami darbi, gan arī apavu labošana, šūšana, gan dažādi amatnieku darbi .

Izsūtījumā Viktors satika savas dzīves labākos draugus Žani Dālbergu un Augustu Lipsni, ar kuru ģimenēm draudzība turpinājās visas dzīves garumā.

Viktora mamma  nomira nesagaidījusi dēla  atgriezšanos  no Sibīrijas.

Atgriezās Latvijā 1954. gadā.  Pēc atgriezšanās no izūtījuma pie tēva Latgalē nebija darba vietas. Viktors apmetās pie sava bērnības drauga Babītē, taču izsūtījuma zīmogs pasē neļāva atrast darba vietu Rīgas tuvumā. Vairāki mēģinājumi beidzās ar uzteikumu pēc dažu mēnešu darba, pat nesaņemot darba algu.

Tikai pateicoties Ozolnieku PMK vadītāja Ieviņa drosmei, Viktors dabūja darbu Ozolniekos, jo šeit tādu kā viņš bija daudzi. Kaut arī Viktora sapnis bija kļūt par skolotāju, viņš visu dzīvi nostrādāja uz ekskavatora. Jo ar šādu biogrāfiju nevarēja mācīt jauno paaudzi.

Savu īsto dzīves draugu Viktors satika Lielvircavā, rokot Vircavas upi. Tur Indrānu mājās dzīvoja skolotāja Lidija, kura savas skolotājas gaitas bija sākusi pēc Rēzeknes pedagoģiskās skolas beigšanas. 1956.gadā tika nosvinētas kāzas.

1957.gadā piedzima pirmā meitiņa Janīna. Pēc 2 gadiem ģimenē sagaidīja otro meitiņu Ināru.

1960.gadā par labu darbu un sakarā ar ģimenes pieaugumu Ozolniekos piešķir dzīvokli, un ģimene parceļas uz saviem mīļajiem Ozolniekiem, kur nodzīvots viss turpmākais mūžs.

Vēl pēc 11 gadiem piedzimst trešā meita Maija.

Viktoram ļoti labas atteicības izveidojās arī ar znotiem Juri un Mārtiņu un viņu ģimenēm.

1982. gadā Viktors sagaida savu pirmo mazmeitiņu Gunu, kam vēlāk piepulcējas arī Rihards, Mārtiņš, Rūdolfs un Andiņa. Un 2010.gadā Viktoru iepriecina arī pirmā mazmazmeitiņa Pauliņa.  

Ozolniekos  arī paiet viss algotā darba garais mūžs, līdz 70 gadu vecumam.

Viktors visu dzīvi ir bijis mīļš un gādīgs vīrs, tēvs un vecaistēvs, viņam patika strādāt gan dārzā, gan būt par pavāru virtuvē gan arī prata dažādus  amatniecības darbus.

Viktors bija ne vien čakls un rūpīgs darba darītājs, bet viņš prata arī sagādāt prieku sev un citiem.

Viktors bija sabiedrības dvēsele.

Viņam bija lieliska atmiņa. Svētku reizēs, dzimšanas dienās viņam vienmēr bija sagatavots kāds dzejolis. Mīļākie autori bija Valdis Artavs, Jānis Poruks, Fricis Bārda.

Kad 1976.gadā, kad Ozolniekos izveidojās vecākās paaudzes deju kolektīvs, Viktors un Lidija bija tā dalībnieki no pirmās dienas.  Un nodejoja vairāk nekā 25 gadus. Piedalīšanās daudzos lielajos deju svētkos Rīgā bija gandarījums par ieguldīto darbu.