Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tautas tiesas zālē izskatīja krimināllietu par kādu autokatastrofu, kurā viens cilvēks zaudēja dzīvību, bet otrs guva smagus savainojumus. Nelaimes cēlonis - alkohola lietošana. Taču šis tūkstoškārt dzirdētais un tradicionālais sižets šoreiz ievirzījās pavisam neparastā, varētu teikt, sensacionālā gultnē.

Krimināllietu izskatīja sēdē, ko vadīja Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tautas tiesas priekšsēdētājs Eduards Pūpols. Uz apsūdzēto sola sēdēja 31 gadu vecais Rīgas autobusu parka bijušais šoferis Leonīds Kisļica - triju bērnu tēvs, cilvēks, kurš agrāk jau divas reizes bija sodīts. Savā ziņā oriģināls izrādījās autobusu parka atsūtītais Leonīda Kisļicas raksturojums, kurā apgalvots, ka viņš esot «darbu mīlošs cilvēks, kas pie|auj disciplīnas pārkāpumus». Tieci nu gudrs, ko šis pretstatījums varētu nozīmēt. Bet ko par savu (kaut arī bijušo) darbinieku nevarēja izdibināt Rīgas autobusu parka priekšnieki, to paveica tautas tiesa. Sēdē, kurā izskatīja šo krimināllietu, pakāpeniski atklājās gan bēdīgie notikumi, gan cēloņi, kas tos izraisīja. Šā gada 1. februārī Leonīds Kis|ica, kurš šofera tiesības bija ieguvis tikai pagājušajā gadā, sekoja, kā tiek remontēts viņam uzticētais pasažieru autobuss. Darbi turpinājās jau vairākas dienas, taču nekas nevēstīja, ka tos reiz pabeigs. Kāds no atslēdzniekiem teica: Liec galdā pudeli, tad viss būs kārtībā! Šī prece te tiek uzskatīta gandrīz vai par konvertējamo valūtu. Un Leonīds Kisļica nebija vienīgais šoferis, kurš zināja, kas tādās reizēs darāms. Viņa autobuss, kaut arī nebija izremontēts, tomēr kaut kā ripot vēl spēja. Tāpēc Leonīds tūliņ sēdās pie stūres, lai kopā ar savu draugu Andri Frīndenbergu dotos uz Imantā populāro dzērienu veikalu «Truba» - tā šo pirmās nepieciešamības preču bodi nodēvējuši vietējie iedzīvotāji. Stāsta, ka reizēm te rindā stāvot tikpat daudz ļaužu, cik to sapulcējoties interfrontes mītiņos.

Tiesas sēdes vadītājs: Cik daudz dzērienu nopirkāt?

Tiesājamais: Vienu vīnu un četrus aliņus.

Tiesas sēdes vadītājs: Kāpēc dzērienus nevedāt uz darbnīcu atslēdzniekiem, bet uzreiz paši sākāt pļēgurot?

Uz pēdējo jautājumu Leonīds Kisļica neko būtisku nevarēja atbildēt. Laikam domāja, ka nebūtu labi atslēdzniekiem piedāvāt cienastu, ko pats nav pagaršojis. Cik daudz viņš izdzēris? Tiesājamais domā, ka ne pārāk - puspudeli vīna un pudeli alus. Bet tas bija pietiekami, lai pie neizremontētā autobusa stūres sēdošais šoferis pēc dažām minūtēm, kad viņš devās atpakaļceļā uz remontdarbnīcām, izraisītu smagu autokatastrofu. Tiesas zālē sēdēja arī cietušais Viktors Grečins. Likās, ka traģisko atgadījumu viņš piedzīvojis nevis 1. februārī, bet pavisam nesen. Cietušais vēl šodien nav atguvis spēkus un veselību. Spēj lēni staigāt tikai ar kruķiem.

Stāsta Viktors Grečins: Šā gada 1. februārī man bija brīvdiena. Vakarā sēdos savā personīgajā mašīnā un devos reisā pa pilsētu, jo es brīvajā laikā piepelnos kā privātais taksists. Traģiskā notikuma brīdī man līdzās sēdēja nepazīstams pasažieris. Tiesa, arī viņš bija iedzēris. Pēc spēcīga trieciena zaudēju samaņu. Attapos brīdī, kad no sadragātās mašīnas jau biju izcelts un noguldīts uz zemes. Cietušajam vēl citas bēdas. Apdrošināšanas speciālisti mašīnai nodarītos zaudējumus aprēķinājuši tikai 2889 rubļu vērtībā. Bet lielās inflācijas laikā tās salīdzinājumā ar automašīnu faktiskajām cenām ir asaras, nevis nauda. Un pa veseļošanās laiku ostā, kur strādā Viktors Grečins, kolēģiem darba algas palielinājušās divkārt vai pat trīskārt. Bet viņam tagad jāiztiek ar pavisam trūcīgu pabalstu. Otrs cietušais Viktors Krilovs tiesas sēdē piedalīties vairs nevarēja. Viņš bija tas vienīgais pasažieris, kas avārijas brīdī sēdēja Viktora Grečina automašīnā. Viktors Krilovs nomira dažas stundas pēc traģiskā notikuma. Kā lieciniece uz tiesu bija uzaicināta viņa atraitne Larisa Krilova. Rīgas ražošanas apvienības «Radiotehnika» darbiniece. Viņas stāstījums atklāja faktus, kas itin labi varētu noderēt kriminālstāsta sižetam. Viktors Krilovs strādāja kara rūpnīcā, kas atrodas Pārdaugavā. Larisa atzina, ka vīrs bieži dzēris. Bet šai ģimenē stingri tikusi ievērota nerakstīta vienošanās: kad saimnieks kārtējo reizi bija kunga prātā, viņš sievu un sešpadsmitgadīgo meitu ar savu klātbūtni neapgrūtināja. Tādās reizēs viņš devās uz mātes dzīvokli, kur izgulēja dzērumu. Pēdējo reizi Larisa savu vīru redzēja 1. februārī no rīta, kad viņš devās uz darbu. Kad vakarā, kā arī nākamajā un aiznākamajā dienā Viktors Krilovs mājās neatgriezās, par to neviens neuztraucās, jo Larisa ar meitu bija pārliecinātas, ka viņu vīrs un tēvs kārtējo reizi ilgāk aizkavējies mātes dzīvoklī. Par sava darbinieka trūkumu neinteresējās arī kara rūpnīca. Protams, Larisa gan bija pārsteigta, kad pēc vairākām dienām no vīramātes uzzināja, ka arī viņa dēlu ilgi nav redzējusi. Tikai 7. februārī Larisa Krilova uzrakstīja ziņojumu milicijai, ka vīrs atrodas bezvēsts prombūtnē. Milicijā laiku pa laikam paskaidroja, ka meklēšana turpinoties, bet bez panākumiem. Tā pagāja februāris, marts, aprīlis. Un tikai 15.maijā izmeklētājs piezvanīja Larisai. Nē, neko konkrētu viņš pateikt nevarēja. Vienīgi ierosināja, lai Larisa aizbraucot uz Rīgas 1. pilsētas slimnīcu un apskatoties kādu drēbju sainīti. Varbūt ka šie apģērbi piederējuši viņas vīram. Larisa aizbrauca un secināja: jā, tās ir viņas vīra drēbes. Bet kur pats Viktors Krilovs? Larisai ieteica griezties Gaiļezera slimnīcas morgā. Tur pārcilāja papīrus un atbildēja: šo drēbju īpašnieks «kā nezināms cilvēks» apglabāts Jaunciema kapos. Vēlāk atraitne Jaunciema kapsētā sameklēja vīrus, kas tās bedres rok. Viņai parādīja smilšu kopiņu. uz kuras bija uzsprausta tāfelīte ar numuru 305. Vēl uz plāksnītes bija divi skaitļi 20.02. Tas varētu nozīmēt, ka apbedīšana notikusi 20. februārī. Bet kapsētas papīros bija lasāmas citas ziņas - apglabāšana notikusi 16.aprīlī. Krilovu ģimenē nebija pārliecības, vai patiešām zem šīs smilšu kopiņas atdusas Viktors. Tāpēc nolēma kapu atrakt. Izrādījās, ka te tomēr bija guldīts tik ilgi meklētais dēls, vīrs un tēvs. Maija beigās ģimenes locekļi Viktoru Krilovu ar godu pārapbedīja Lāčupes kapsētā. ... Grūti pateikt, ko tiesas zālē, klausoties Krilovu ģimenes traģēdiju, domāja šīs nelaimes galvenais vaininieks Leonīds Kisļics. (Neatkarīgā cīņa, 01.08.1991)