Arhitektūras studijas viņa sākusi 1938. gadā LVU Arhitektūras fakultātē, vienlaikus praktizējoties privātos arhitektu birojos. Mācības pārtrauc karš un V. Lemperte kopā ar vecākiem evakuējas uz Saratovu, pēc tam Tatārijas APSR, kur strādā par bērnu dārza audzinātāju, fizikas un matemātikas skolotāju vidusskolā. Pēc atgriešanās Rīgā 1945. gadā V. Lemperte atsāk studijas LVU un 1949. gadā iegūst arhitekta diplomu. Jaunā arhitekte sāk darbu Valsts tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu projektēšanas institūtā, bet jau kopš 1952. gada savu darba dzīvi stabili saista ar Valsts siltumelektrostaciju projektēšanas institūtu. Te viņa no ierindas arhitektes izaug līdz projektu galvenajai arhitektei; te arī top viņas nozīmīgākie darbi. Tā kā institūts ir Vissavienības organizācijas Rīgas noda|a, sabiedriskās un dzīvojamās ēkas tiek projektētas gan tuvākiem (Kauņai, Tallinai), gan tālākiem kaimiņiem (Kaļiņingradai, Jaroslavļai, Čeboksariem, Petropavlovskai u. c.). Latvijā arhitekte V. Lemperte projektējusi dzīvojamos kompleksus Zvaigžņu un Biķernieku ielā, kā arī sanatorijas Mežciems rekonstrukciju un Baldones sanatorijas korpusu. V. Lemperte arvien bijusi enerģiska un ierosmju bagāta, atsaucīga kolēģe un spējīga organizatore. (Literatūra un māksla, 08.05.1988)