Mana māmulīte ir nodzīvojusi garu, darbīgu mūžu, kurā bija gan laimīgas dienas, gan sāpju sūrums. Dzimtajā pilsētā Limbažos un arī Rīgā (auklējot vecākās māsas Marijas bērnus)jaunībā tika pārciesti 2. Pasaules kara gadi, tad draudzenes dzimšanas dienā mamma satika sava mūža vienīgo mīlestību - manu tēvu Bruno. Abiem tās bija simpātijas no pirmā acu skatiena, kas pārauga mīlestībā un laulībā. Drīz grūtās dzemdībās piedzimu es - vienīgā, mīlētā un lolotā meita.Mamma savā mūžā ir daudz strādājusi - tēvs studēja neklātienē, bet mamma pa dienu auklēja mani, aprūpēja trušu saimi un sakņu dārzu, bet vakarā devās uz fabriku "Limbažu filcs" strādāt naktsmaiņā. Viņa prasmīgi un taupīgi saimniekoja, lai mēs visi būtu paēduši. Pie tēva bieži nāca draugi, sportisti, un visi vienmēr tika pacienāti ar sviestmaizēm.Mammai bija skaistas, zilas acis un patīkama balss, viņa dziedāja korī un spēlēja Limbažu kultūras nama teātrī, mamma kopā ar savu tēvu, manu vectēvu Augustu Rukmani, latviešu strēlnieku un strādnieku, dziedāja Limbažu Pareizticīgo baznīcas korī un cauri visai dzīvei ir saglabājusi ticību Dievam, kas viņai palīdzēja pārciest mūža sāpīgākos brīžus - mana tēva 8 mēnešus ilgo nesekmīgo cīņu ar plaušu vēzi (mamma katru dienu brauca pie tēva uz slimnīcu un dežūrēja pie viņa gultas pa nakti). Kad tēvs aizgāja mūžībā, mamma līdz pat sava mūža beigām palika viņam uzticīga, turpināja sērot un visu savu dzīvi veltīja saviem mazbērniem, maniem bērniem, dzīvojot kopā ar manu ģimeni.Mamma vienmēr pašaizliedzīgi palīdzēja draugiem un radiniekiem, kuriem bija grūtības, bija mīļa un sirsnīga, laba saimniece. Pie mammas vienmēr atradu mierinājumu, kad dzīve bija samežģījusies. Vēl sirmā vecumā mana mammīte bēdājās par savu pāragri mirušo mammu, Baltijas vācieti Elzu Rukmani(dzimušu Benks), kura apglabāta Limbažu vācu kapos, kurus 60. gados pēc ļaunās komunistiskās varas rīkojuma nolīdzināja līdz ar zemi, nolaupot skaistos kapu pieminekļus.Tā nebija pat vairs kapa vietas manai Grosītei Elzai, kur aizdedzināt svecīti, un mamma par to ļoti bēdājās.Diemžēl pēdējos 5 dzīves gados mammai uzbruka ļauna slimība Alcheimers un pamazām viņa mani vairs neatpazina, tikai kādā saprāta uzplaiksnījumā, kad raudāju pie viņas gultas, teica : "Jābūt stipram, cilvēkam vispār jābūt ļoti stipram" To paturēšu prātā kā novēlējumu, mamm. Paldies Tev par to, ka Tu biji man tik mīļa, rūpīga mamma un lūdzu piedod par to, ka esmu Tevi sāpinājusi. Es ticu, ka mēs abas reiz satiksimies kādā citā, gaišākā pasaulē, un zinu, ka Tu, mamma, esi kļuvusi par mūsu Sargeņģeli.Lai Dievs Tevi pašu sargā! Tevi mīlot - Tava meita