Vera Berģe savu dzīves gājumu devusi "Via dolorosa" 4.grāmatā, Totalitārisma seku dok.centrā bija pieejams tiesas apraksts. Par sevi viņa stāsta: "Pirmās bērnības atmiņas saistās ar karu - kareivjiem, šāviņiem, asinīs krāsotu ielu bruģi, ar 1919.g. un Bermonta laika šausmām."

No 9 gadu vecuma apguva vijoļspēli, bet īsi pirms konsevatorijas tēvs nosprieda, ka tā ir riskanta profesija - ja nu iznāk savainot roku, un nosūtīja 16-gadīgo Veru studēt klasiskās valodas. Pēc tēva - Romas viesnīcas (vai "Otto Švarca"?) šveicara - nāves Vera 20 g. vecumā kļūst par savas mātes apgādnieci.

19.dzimšanas dienā studiju biedrei dāvina savu foto ar dzejnieka novēlējumu:

                                                            Ļauj sevim pāri darīt - ja tu liels,

                                                            un sevi neaizstāvi - ja tu stiprs.

                                                            un citu nesamin - ja tu to spēj -

                                                            bet celi citu - un tu celsies pats.

Pirms un pēckara laikā saskaitot kopā ir 12 darbavietas. Bet tas nav viss. Augstskolu pabeidza 21 g. veca, maģistra grāds  23 gados. Šajā starplaikā Vera adoptēja audzināmās klases vidusskolnieci Grietu. Gulagā Balhašā 1954.gadā rakstīts dzejolis "G. A." 

                                                          Teic, ko gan tu domāji kādreiz,

                                                          līgumu parakstot baigu

                                                          varai, kas tūkstošus nāvē,

                                                          miljonus verdzībā dzen?

                                                         Teic, ko gan izjuti kādreiz,

                                                         pārdodot cilvēku mīļu,

                                                         saminot pagātni kājām,

                                                         dzimteni aizliedzot savu? ...

Jau 1940.g. padomju okupācijas laikā Veru atbrīvoja no darba skolā kā neuzticamu. Viņa iestājās otrreiz Latvijas Universitātē,  1944.gadā pie klasiskās filoloģijas ieguva vēl otru specialitāti - latviešu valoda un literatūra.

Vera Berģe: 1947.g.augustā mani apcietināja  un decembrī notiesāja uz 25 gadiem speciāli stingrā režīma nometnē (58-a pants - dzimtenes nodevība), jo nāves sods tieši tanī laikā tika aizstāts ar 25 gadiem.  

Mani "grēki" : 1941.g. pēc krievu aiziešanas Latviešu biedrības telpās kopā ar citām biedrenēm nodibināju pirmo ēdināšanas un pārsiešanas punktu. Sastāvēju arī Tautas palīdzībā un Karavīru palīdzībā, nodibināju latviešu leģionāriem slimnīcu Cēsīs, Vānē vidusskolu, kuru pati arī vadīju.

Biju nozīmēta uz Noriļsku, bet pēc gada čekas pagrabos, Centrālcietumā un Pārsūtīšanas cietumā biju tik novārgusi, ka pa ceļam Krasnojarskā saslimu ar dizentēriju un tikai pateicoties kāda apcietināta ārsta pūlēm izdzīvoju. Uz Noriļsku mani tomēr nevarēja vairs nosūtīt. [Noriļska atrodas aiz polārā loka. Cietumniekus no ārpasaules varēja pievest tikai vienreiz gadā. Oficiālā mirstība nometņu laikā - 800 cilvēku gadā]. Sākās atpakaļceļš uz Kazahstānas stepēm, kur aizritēja mani nebrīves gadi. Atbrīvoja pēc Staļina nāves, bet uz Latviju sākumā nelaida. [Dzīvoja Karagandā. Atgriezos 1956.g. rudenī, taču strādāt Rīgā nebija brīv."

2 gadus bija bez darba, t.i., nebija darbavietas. Karagandā bija apguvusi šūšanas prasmi igauņu skolotājas vadībā, tāpēc varēja apšūt savas paziņas, plus pamazām dot privātstundas. 1958.gadā Veru pieņēma darbā Slokas krievu vidusskolā, kur direktors nebaidījās pieņemt ideoloģiski svarīgā darbā cilvēku ar tādu sodāmību. Sodāmību noņēma 1962.gadā  Strādājot skolā, viņa adoptēja savu skolnieku M. Soboļevu, kurš rakstīja dzeju un Rīgā atrada domubiedrus. Vēlāk Mikam bija karadienests Krievijā, Kemerovā apsargājot cietumniekus. Pēc savainojuma pašnāvības mēģinājumā Vera nekavējoties brauca turp, galu galā izpestīja no armijas.

Mājokļa jautājums: sākumā Vera cirkulēja no vienas ģimenes  pie otras, tad caurstaigājama istaba Rīgā, istabiņa komunālā dzīvoklī mājā pie Bērnu pasaules tramvaja pieturas.  Bezgalīgi iesniegumi visaugstākajās instancēs Maskavā (A.Pelšem Tautas Kontrolē) un Rīgā, tāpat par sodāmības noņemšanu utt. Beidzot kaimiņu ģimenei ar tuberkulozes slimnieku valsts piešķir atsevišķu dzīvokli. Pāri palicis 1 kaimiņš. Vera tur dzīvo, arī audžudēla 2 bērnu ģimene.

Pēdējā darbavieta bija Rīgas 7. vidusskola, pirms tam pamatskola Tirzas ielā. Pensijā  piepelnījās ar pieprasītām vācu, latviešu, latīņu, krievu valodas  privātstundām. Piemērs tam. cik laba bija Veras metode. ir jaunietis, kuram bija tikai 2 nedēļas laika vācu valodas apgūšanai. Viņš bija pateicīgs skolotājai, jo ar savu vācu valodas prasmi  varēja sekmīgi strādāt būvniecībā  Vācijā.

Pēdējos mūža gados bija vairāk vajadzīga saviem skolniekiem nekā ģimenei. Jaunas intereses ārpusē radās, satiekot savas studenšu korporācijas locekli no ārzemēm. Ārzemēs latviešu studentu korporācijas bija saglabātas. Rīgā pirmskara korporantes sāka kontaktēties, pievienojās arī viņu meitas. 1990.g. Vera atjaunoja savu dalību korporācijā. Padomju režīma laikā visas studentu korporācijas bija aizliegtas. Politiskajās apsūdzībās tās papildināja inkriminējošos punktus, arī Verai. Korporācijai atsākot darbību atmodas laikā, Vera palīdzēja ar padomu un arī tieši, kad redzēja, ka jaunietes neievēro noteikumus, piem., par apģērbu pasākumos. Atšķirībā no mūsdienu pieejas viņa bija par nepiekāpību prasību izpildē, par vērtēšanu uzņemot.

 Pēc audžudēla nāves Vera adoptē viņa dēlu, kurš pieaugot ir ar atkarībām, piekauj vienīgo kaimiņu un nonāk aiz restēm. Vēlāk vēl viens likumpārkāpums. Ārsts skaidro, ka ar tādām analīzēm, kādas ir sirgstošajai Verai, cilvēks nevar būt dzīvs. Bet mātes instinkts ir stiprāks un, aizņemoties naudu no VISIEM, Vera pirms nāves pieredz audžudēla iznākšanu no cietuma.

V.Berģes kapavietā Rīgā Meža kapos pirms viņas vēl apbedīti vecāki - Gustavs un Karlīne Berģi, 2 tantes, Juris Soboļevs un  Mitrofans Soboļevs. Par kapavietu  rūpējas vienīgi studenšu korporācija. Kapam ir apmale ar V. Berģes vārdu, uzvārdu. 

Avots: "Via dolorosa", ceturtā grāmata, 1995.g., 166.lpp