Velta, starp savējiem saukta Veltiņa piedzima 1928 gadā Līgatnē.

Tētis Roberts strādāja papīrfabrikā, mammiņa Emma audzināja bērnus.

Velta bija trešais bērns četru bērnu ģimenē. Skolas gaitas pagāja Līgatnē un tur iesakās arī darba gaitas papīrfabrikā, tad Līgatnes klubā, viņa aktīvi piedalījās pašdarbībā.

Līgatnē arī izveidojās Veltiņas ģimene, tālākās darba gaitas viņu atveda uz Siguldu. Siguldā viņa strādāja par grāmatvedi un par ko izpelnījās atzinību, kā precīza, zinoša, atsaucīga un pašaizliedzīga kolēģe.

Neraugoties uz darba slodzi, Veltiņai pietika laika ģimenei, kurā uzauga divas meitas – Vizma un Elita un pietika laika, lai piedalītos Siguldas sabiedriskajā dzīvē: viņa spēlēja teātri, dziedāja ansamblī, ļoti mīlēja dzeju, īpaši tuva viņai bija Ārijas Elksnes dzeja, kuru viņa zināja no galvas un vēl arvien citēja jau nevarēdama vairs lasīt.

Viens no vaļaspriekiem bija aušana, viņa izstrādāja radošus darbus iegūstot nosaukumu daiļamata meistare. Veltiņas roku un izdomas radītais grezno radu un draugu dzīvokļus un priecē acis gan spilveni, segas, tepiķi. Tie visi nes Veltiņas sirds un gara gaišumu.

Veltas ģimene sakuploja aizvien vairāk. Viņai prieku sagādāja divi mazdēli, viņa dzīvoja līdzi savu bērnu un mazbērnu gaitām. Viņa ļoti vēlējās, lai bērniem iet labi, juta līdzi eksāmenos, priecājās par panākumiem. Atmiņas par jaunībā spēlētām teātra izrādēm atdzīvojās mazdēla Viestura režijā sagatavotajās Valmieras drāmas teātra izrādēs, kur viņa, kamēr vien spēja, bija klāt.

Velta emocionāli dzīvoja līdzi jaunākā mazdēla Roberta topoša ārsta gaitām. Viņa domās bija klāt Robertam visos atbildīgākajos studiju brīžos. Savukārt Roberts cīnījās par savas vecmāmiņas dzīvību viņas dzīves noslēgumā. Visi, kas Veltiņu pazina, izjuta viņas gaišo personību, kā padomdevēju un atbalstu. Arī pēdējos dzīves gados viņa nekad nežēlojās par savām slimībām un par sāpēm varēja uzminēt tikai tie, kas viņu cieši pazina. Viņa par sevi maz runāja, vairāk juta līdzi citiem, vienmēr atrada labus vārdus un uzmundrināja apkārtējos. Vislabāk jutās, kad visi bija mājās, tad viņa teica:” Tad man ir miers, ka ar jums viss ir kārtībā.”

Viņa priecājās arī par mazo kaimiņu meitenīti, kuru iesauca par „Saulīti”, un kura nesa viņai čiekuriņus, par mazajiem strazdulēniem un gulbīšiem, par sīkajām puķītēm, par vilnīšiem ezerā. Viņa centās iepriecināt ar apsveikumiem savus mīļos cilvēkus, kuriem teksts un atbilstoša dzeja tika meklēts vairākas nedēļas iepriekš. Lai arī Veltiņa fiziski nav starp mums, bet mēs vienmēr atceramies viņas sirds siltumu.