Dzimusi  Lielplatones pagasta ‘’ Tīsu’’ mežsarga mājā Elejā. Tēvs bijis saimnieks, meitu oficiāli nav atzinis, bet samaksājis ar zeltu mātei. Ir bijusi pusmāsa.  

Apmēram līdz piecu sešu gadu vecumam, īsi pirms kara, dzīvoja Elejas pagasta ‘’Ķīseļu’’ mājā , kas piederēja krustmātei. Sākās vācu un krievu bombardēšana, vecāki noslēpa ēdamlietas piena kannā, kartupeļu vagā, bet kāds tās nozaga. Uzbrukuma naktī, tajā skaitā arī Velta ar radiem, apmēram 10 cilvēki gulēja, Elejas parkā taciņas malā, atnāca vīri ar šautenēm, bet pāri nedarīja. Bombardēšanas rezultātā māja nodega ar visu iedzīvi. Sabombardēja arī Elejas dzelzceļa staciju vidusdaļā un citas ēkas. Apģērba tikpat kā nebija, ātrumā māte bija paspējusi paķert līdzi vienu zaļu zīda kleitu  no kuras tika pašūtas abām blūzes. Kājās vilka gumijas kalašas.

Nodegot mājai, kopā ar māti un audžutēvu Jāzepu Zdanoviču devās dzīvot uz laukiem pie Lietuvas robežas Godmaņu māju. Saimnieks izīrēja pusi ‘’ Brūveru ‘’ mājas un 10 ha zemes, nosakot, ka labāk ielaist savējos, nekā krievus. Starp krievu tautības ienācējiem bija tantīte, kas bija aizbēgusi no Ļeņingradas blokādes un, būdama skolotāja,  iemācīja krievu valodu. Pēc neilga laika viņa devās atpakaļ.

1946. gada rudenī, astoņu gadu vecumā, sāka apmeklēt skolu Elejas muižas kalpu mājā. Tur mācījās līdz piektās klases otrajam semestrim. Mātei nomirstot, 1950. gada 28.decembrī audžutēvs palīdzēja aiznest koferi uz Meitenes staciju un iesēdināja vilcienā uz Iecavas staciju, kur nonākot ,kājām devās meklēt savas mātes māsu Elzu mājās ‘’ Lauči’’. Pēc skolas vakaros palīdzēja slaukt piecas govis, dažus gadus tur nodzīvoja un vēlāk radās nesaskaņas, tādēļ devās dzīvot pie mātes vecākās māsas Mildas ‘’ Lāčos’’. Atkal radās problēmas, jo Edgars atnāca atpakaļ no armijas un metās zemē Veltu bučot, kas stipri neapmierināja māti Mildu.

Pamatskolu beidza apmēram ap 1954. gadu.

1954. gada 17. jūnijā sākās darba gaitas Iecavas pienotavas cehā.

1963. gadā uzsāka mācības piensaimnieka amatā  Rēzeknes politehniskajā skolā.

1966. gadā strādāja kā praktikante Dobeles pienotavas saldējuma cehā. Pēc neilga laika atkal pieņēma Iecavas pienotavā un nosūtīja strādāt uz Diduļu krējotavu kā vadītājas aizvietotāju.

1968. gadā uzsāka darbu kā laborante tur pat Iecavā.

Vidusskolu neklātienē beidza 1970. gada 27. jūnijā.

1976. gadā atbrīvota no darba.

1977.- 1984. gadam  strādāja par kasieri frizētavā ‘’ Magonīte’’.

1984.gada 1. maijā pieņemta darbā pienotavā par apkopēju un 16. maijā pārcelta uz laboratoriju par ķīmisko analīžu laboranti.

Apmēram 1974. gadā adoptēja māsasmeitas Līgu ( 7 gadi) un Ilonu (6 gadi). Abas iekārtoja internātskolā, paralēli meklējot mazo brāli Mārtiņu un vecākos Andri un Jāni. Frizētavā, nejauši dzirdot sarunu, rodas iespējamība, ka Mārtiņš atrodas bērnunamā. Bērnunama direktors neatļāva ,sievietei būdamai, ņemt audzināšanā puiku. Bērnunamā Baldonē bija arī otrs brālis Jānis, kuru nosūtīja uz Rīgu, Kapseļu ielas bērnunamu un vēlāk aizsūtīja uz Liepāju. Šī ir pēdējā informācija  par šo Jāni Rūtenbergu, kas ir zināma. Velta ar kolēģi Uldi, kas pārvadāja spirtu, aizbrauca uz Liepāju apciemot Mārtiņu, kurš apķērās ap kājām un prasīja ‘’ Kur tu tik ilgi biji?’’. Tad viņu atkal aizsūtīja uz Jēkabpili, tas bija pēdējais bērnunams, jo visu izdevās nokārtot un paņemt Mārtiņu uz Iecavu.

Jaunības gados bija daudzi puiši, bet liktenis bija lēmis vairāk precētus un izklaidēties gribošus. Attiecībās Velta bija ļoti nopietna.

Līdz 2010. gadam dzīvoja divistabu darbinieku dzīvoklī pienotavas otrajā stāvā un tā  gada janvārī pārvācās mūža nogali pavadīt uz sociālo māju ‘’ Aizupieši’’. Ikdienu pavadīja lasot avīzes ‘’ Mājas viesis’’, Bauskas un Iecavas ziņas, strādāja dārzā, brauca vasarās lasīt meža ogas. Regulāri apkopa radu kapus Elejā un Sila kapos, papildus izdzīvošanai turēja kazu, pārdeva  Iecavas tirgū  kazlēnus. Vienmēr dzīvoja ļoti taupīgi, bet pensijas dienās neliedza smalkmaizītes un cepumus mazbērniem, saldumi mājās bija vienmēr. Garšoja baltā šokolāde, hurma, klausījās LR1 programmu.