Pociems, Limbaži, Umurga – šie trīs vārdi Veltas Lasmanes, dzimušas Smirnovas, mūžā ierakstīti lieliem zelta burtiem. Pociems – dzimtais ciems, kur iets ganos un ar labām sekmēm pabeigta pamatskola,  Limbaži – tuvējā pilsēta, kur braukts ciemos pie tantes un ēsts pirmais saldējums, Umurga – agri zaudēto vecāku atdusas vieta, pēc tēva vēlējuma iekārtota, gadu desmitiem kopīgi ar savu un māsas ģimeni kopta . Pēdējā laikā - arī māsas Millijas un viņas vīra Alberta, viņa  tuvinieku atdusas vieta.

Dzimtās puses pievilkšanas spēks ir bijis milzīgs. Pociema „Ezerkalēji”  - māsasvīra dzimtās mājas ir vieta, kurp Veltas ģimene vienmēr tika ar mīlestību gaidīta un pavadīta. Mežsargs – gan māsas vīra, gan dēla profesija – tādēļ saprotams, ka  Latvijas dabas skaistums un veltes tika baudītas pārpārēm. Te Velta, droši vien ne bez bažām,  kā izredzēto radiņiem pirmoreiz  atrādīja iecerēto Valdi, kurš veiksmīgi tika atzīts par labu esam vīra kārtai. Te  vieta, kur vasarās no mazuļiem par pusaudžiem pieauga viņu bērni - Baiba un Māris. Veltas dzimtās puses Zemesmāte savu svētību dāvāja ikvienam, un pārpārēm.

Laiks „Ezerkalējos” tika vadīts darbīgi - gan virtuvē, gan siena vālā, gan pie šujmašīnas. Atpūtas brīži – vasarā mežā ogojot un   sēņojot. Bet pāri visam – ģimeniskums, tuvinieku savstarpējās mīļās attiecības.

Tādēļ arī šķiet tik pašsaprotami  un dabiski,  ka patlaban – Umurgas kapsētā -  no Veltas atvadās paplašināta „Ezerkalēju” vasaru saime - vīrs Valdis ar meitu Baibu, dēlu Māri un mazmeitu Lauru,  „Ezerkalēju” saimnieka dēls Leons ar sievu Līviju, meitu Imantu, znotu Uldi un mazmazmeitu Gundegu.

Veltai ģimene bija galvenais dzīves saturs, spēja radīt siltas, mīlestības pilnas savstarpējās attiecības – īpašais talants. Tas attiecās ne vien uz tuviniekiem, bet arī draugiem -  ja pieņēma cilvēku – tad uz visu mūžu.

Sievietes mīlestības sūtību Velta realizēja arī Rīgā. Spilgts mīlestības bagātības apliecinājums ir bijis ilgstošais darbs ar bērniem  Juglas bērnudārzā.  Mīlestības pietika gan pašas, gan svešiem bērniem.

Mūža otrā pusē skaists laiks tika vadīts,  stādot un iekopjot dārzu Zvejniekciemā, kur ģimene cēla māju. Arī šeit  savu mīlestību Velta  dāvāja ikvienam, kas to prata pieņemt. Mūža nogalē vislielākais Veltas acuraugs bija mazmeita Laura, kuru ar Veltu saistīja neredzamas, bet noturīgas dvēseles saites.

Velta bija emocionāls, dziļi mīlošs cilvēks. Ne patosa, bet kamerstila, intimitātes, liriski sapņainas iedabas cilvēks. Tai pat laikā ar apbrīnojami skaidru, loģisku saprātu  līdz pēdējiem dzīves mirkļiem.  Un apbrīnojami skaistu dvēseli . Acis – dvēseles spogulis - mīlestībā, ticībā spoži mirdz, uzrunā arī no paša pēdējā skaistās, garās dzīves fotouzņēmuma. Dvēsele mobilizējas pēdējiem dzīves akordiem nešaubīgā, dziļā ticībā labajam un skaistajam!  

Nodzīvoti pilni 80 dzīves gadi. Ar vīru laulībā nodzīvots mūžs, draugu un tuvāko radu lokā nosvinētas sudraba un  zelta kāzas. Arī pēdējā – īpašā dzimšanas diena ar muzikālām un literārām veltēm jubilārei.  Bērniem dāvāta mīlestības pielieta bērnība un iespēja iegūt augstākās izglītības. Pēdējā gaitā tuvinieki aizvada dziļā mīlestībā. Sievietes sūtība piepildīta. Ko vairāk cilvēks var iespēt?

Mātes piemiņai, pie kapu kopiņas, tuvinieku dziedāta,  Veltai atvadu sveicienam skan dēla Māra komponēta dziesma  ar Ārijas Elksnes vārdiem  „Mans mantojums”. Īpaša, tautas iemīļota, jau folklorizējusies dziesma,  ar kuru pēdējā gaitā tika pavadīta gan māsa Millija, gan daudzi jo daudzi visā Latvijā. Ņem kā gribi - nebijis Veltas, nebūtu dziesmas.

Lai  gaišs ceļš mūžībā un Dieva miers dvēselei.