1989.gadā stāsta laikrakstam "Jūrmala": "Dzīvojām Tukuma rajona Grenču ciema Salmiņos. 1949. gada 25. martā izsūtīja manu tēvu Jāni Strausmani, māti Natāliju Strausmani, mani un slimo vecmāmiņu Gotlību Celmu. Tajā uztraukumā neko daudz nepaņēmām līdzi. Bet čekists mudināja ņemt segas, traukus, pats kravāja mantību, teikdams, ka noderēs. Daudziem izsūtītajiem nebija līdzi nekā.
Lopu vagonā, kur mūs savietoja, bija 40 cilvēku. Guļamplaukti izvietoti divos stāvos. Vagonā bija daudz vecu un pieaugušu cilvēku, mazāk bērnu. Tēvs pa ceļam saslima ar plaušu karsoni, bet izturēja. Sanitārais stāvoklis vagonā bija slikts. Vecmāmiņu jau slimu aizveda no mājām. Viņas pēdējie vārdi man bija: «Neraudi, meit, es Dzimteni neredzēšu, bet tu vēl redzēsi...» Kad omīte nomira, viņa gulēja turpat vagonā. Apstājoties vilcienam, viņu uz nestuvēm iznesa ārā. Kur apbedīja, nezinām.
10. aprīlī mūs izsēdināja Čeremošņikos «tupikā». Kravājāmies ārā. Apkārtne bija drūma. Atceros, ka sēdējām un dziedājām «Kas tie tādi, kas dziedāja». Viss ešelons te uzturējās līdz maijam. Dzīvojām šķūņos - dēļu žāvētavā. Kad izgāja ledus, ar baržu braucām uz Segarsku. Obas krastā izsēdināja no baržas. Segarskā katram vagonam pielika dēlīti ar vagona numuru. Tad nāca kolhozu priekšsēdētāji, uzņēmumu direktori, mūs izmeklēja un katrs paņēma savu vagonu. Mūs paņēma uzņēmums «Zagotzerno» Segarskā. Mana ceļojuma galapunkts bija Tomskas apgabala Segarskas rajona ciems Pobeda. Tur nokļuvām 1949. gada 1. maijā. Sāku strādāt graudu savāktuvē. Tēvs un māte no visa pārdzīvotā bija kļuvuši nespēcīgi un nevarēja pastrādāt, bet darbā vajadzēja spēcīgus cilvēkus. Pelnītāja biju viena pati.
1953. gadā, no darba braukdama pa Obu sniega vētrā, smagi saslimu. Ārstējos līdz 1955. gadam. Tad kā II grupas invalīde sūtīju lūgumu uz Maskavu, lai mūs trīs darba nespējīgus cilvēkus atbrīvo no komandantūras un atļauj atgriezties Dzimtenē. 1956. gadā saņēmām šādu atļauju un maijā atgriezāmies Latvijā. Uz dzīvi apmetāmies Slokā, jo uz dzimtajām mājām «Salmiņiem» nevarējām doties, visi bijām nespēcīgi. Vēlāk, aizbraucot apskatīties dzimto vietu, redzējām, ka koka ēkas ir noārdītas un sadedzinātas, citām ēkām palikuši tikai mūri.
Dzīves apstākļi izsūtījumā bija ļoti smagi. Pārtikām no kukurūzas miltiem, maizes, zirņiem. Tā kā biju viena pelnītāja, sviestu pirkt nevarējām, bet iznāca puslitrs piena dienā uz trim cilvēkiem.
Vietējie iedzīvotāji pret mums izturējās labi, saprotoši. Izsūtījuma vietā bija daudz lietuviešu, ukraiņu, vāciešu."