MANA MAMMA BRĪVĪBAS CEĻĀ: “TAGAD ES VARU APĒST KONFEKTI, KAD ES GRIBU”

Valija Barkāne (dz. Ūķis) trīs nedēļas pirms savas 82. dzimšanas dienas devusies mūžībā. Viņa bija lepna, varena un cienījama, tai pašā laikā arī vienkārša, mīļa un ļoti, ļoti laba.

Viņa lepojās ar savu kurzemnieces sūtību, ar savām Ūķu mājām. Jā, mūsu mājas sauc “Ūķi”, bet kaut kā domājas, ka šim nosaukumam nav latviska izcelsme, kas apzīmē kādu pamestu nostūri. Kaut kad pirms daudziem gadiem lasīju vienu grāmatu par Vidzemes lībiešiem, kur bija rakstīts, ka arī viņpusē ir mājas “Ūķi”. Un tur bija minēts, ka vārdam “ūķis” ir diži lībiska izcelsme, un tas nozīmē “cienījams, godājams”. Ir arī vēl viens lībiskais skaidrojums, kas liecina, ka “ūķis” ir “'cilvēks, kas nemitīgi strādā, darbojas, liekot arī citiem tāpat strādāt”. Savukārt lietuviski “ūkis” nozīmē “saimniecība”.

Un tā jau varētu būt, ka ir tās lībiskās, ziemeļnieciskās saknes - mani senči no mātes puses līdz Kurzemei atnākuši gar abiem lībiešu krastiem. Manas mammas radu radi esot nākuši no Igaunijas, un pirms tam vēl no Zviedrijas puses. Un atnākuši līdz Kurzemei – Klosterei Aizputes apriņķī. Un kāpēc ne lietuviska izcelsme, jo Aizputes puse vienmēr lepojusies ar to, ka tai pusē dzīvo daudz lietuviešu.

Tā nu Ūķos vairs nebūs laicīgā Recepcijas uzraudzība. Mammas draugi viņu bija nogodājuši par Recepciju, jo viņa lauku mājās pa savas istabas logu vēroja, kurš kur un ar ko aiziet vai aizbrauc, kas aiziet vai atnāk, ko pie ugunskura cep vai dzer, bet pēc tam nosacīja, kurš kurā istabā ar ko gulēs, kādā krāsā būs spilvens un cik silta sega, un tā tālāk. Nu Recepcija uz mums raudzīsies no Augšas.

Viņa ir apāvusi un apģērbusi tūkstošu tūkstošiem cilvēku, jo pēc skolas beigšanas izskolojusies Vieglās rūpniecības tehnikumā un pēc tam strādājusi daudzās manufaktūrās un apavu fabrikās, kā, piemēram, “Juglas manufaktūrā”, “Kosmosā”, “Rekordā” un citviet. Savulaik iznāca pat grāmata, kurā kurpniekiem mācīja, kā pareizi sagatavot un sagriezt ādu apavu ražošanai jeb piegriešanai; un tajā bija arī manas mammas rasējums.

Kad nācu pasaulē, viņa gan uz kādu brīdi pameta manufaktūrnieces darbu un kļuva par sētnieci, lai dabūtu dzīvokli, kurā es varētu izaugt (padomjlaikā bija tāds paģērējums, ka cilvēks nevarēja dabūt savu mitekli, bet sētniekiem piešķīra “dienesta dzīvokli”). Tā nu iekļuvām dzīvoklītī Hospitāļu ielā Brasā, kur pavadīju savus pašus pirmos mūža gadus.

Un mammas ir lieliskas! Piemēram, manas mammas mamma, lai izvairītos no izsūtīšanas uz Sibīriju un citām represijām, taču no Ūķu mājām pārcēlās uz kaimiņpagastu un “piekortelējās” grāvju racēju brigādei (Staļinlaikā ceļu darbinieki bija Iekšlietu ministrijas “aizsardzībā” un viņiem bija mazāka iespēja tikt izsūtītiem). Manu vectēvu – mammas papu - tas gan nepaglāba. Viņu - dižu aizsargu un Klosteres draudzes priekšnieku 1948. gadā arestēja, jo viņš “neizpildīja sējas plānu” un nepakam nestājās kolhozā.

Un tad vēlāk mamma sāka strādāt ādas un apavu fabrikās, līdz trako deviņdesmito gadu sākumam, kad Latvija ieguva brīvību un viņai iestājās pensijas laiks.

Tā nu viņa šos atkal atgūtās neatkarības gadus nodzīvoja, ceru, laimīgi apmierināta. Vienā sarunā ar viņas draudzeni noklausījos viņas apmierinātību – cik labi tagad, kad es tagad varu paņemt un apēst konfekti, kad gribu, es savā bērnībā to nevarēju atļauties.

Mammas draudzene teica – kad es gribēju parunāties ar cilvēku, kas nekad par neko nesūdzas un ir pozitīvi noskaņots, tad zvanīju Valijai; varējām ar viņu tad runāt stundu un ilgāk. Viņa ne tikai nekad nesūdzējās par raizēm un kaitēm (kaut gan, kā jau visiem, noteikti bija par ko), bet bija stipra savā gribā dzīvot labi un tā arī būt. Tagad sarunas būs citā dimensijā…

Tajā dimensijā, kurai viņa ticēja. Viņa ticēja… Katru dienu lūdza Dievu, gaidīja dievkalpojuma pārraidi pa televīziju… bet ne tikai. Arī Vipiņu bija iemīlējusi, skatījās Jūtūbes videoblogus par dzīvi lauku saimniecībās, mīlēja vēsturiskus “spoku” stāstus par pilīm, muižām, baznīcām un Kurzemei, teātra biogrāfijas, iegrima latviešu rakstnieku grāmatās un kriminālromānos.

Nu un, protams, tamborēšana/adīšana. Tagad mums visiem kājās viņas adītās vilnas zeķes!

Viņa bieži teica, ka neesot laika – ir tik daudz darāmā: tamborēšana/adīšana, lasīšana, sērfošana internetā… Nepietika laika, kurš ir nežēlīgs. Tagad viņai būs laiks Mūžībā, ar saviem mīļajiem – mammu, tēvu, vīru, brāli un daudziem, daudziem citiem.

Neiznāca viņai šogad vairs pabūt Ūķos, bet tāds būs viņas šīszemes pēdējais ceļojums. Atvadīšanās no viņas Rīgas krematorijā, bet pēc tam ceļojums uz dzimtas kapiem pie Klosteres baznīcas. Visi Kurzemes puses radi un paziņas tiks aicināti Valijai pēdējo godu atdot šovasar Klosteres baznīcā, kurai viņa jutās tik ļoti piederīga (par konkrētiem laikiem un datumiem ziņa tiks dota pēc pāris mēnešiem).

***

Ja 12. aprīlī pēc viesošanās pie mammas Gaiļezerā paudu, ka sliktāk cilvēkam vairs nevar būt, tad nākamajā dienā redzēju, ka var gan būt.

Iespējams, tā domāju tikai es, bet ne viņa. Jo mana mamma taču stiprs cilvēks. Kā man draugs teica: mums katram savi plāni, Dievam savi, bet Recepcijai (manai mammai) savi…

Biju pie viņas tik ilgi, cik ārste/medmāsa atļāva. Medmāsiņa teica, ka 13. aprīļa rītā viņai sliktāk palicis. It kā nereaģē, ir bezsamaņā, nekustās un tā tālāk. Mediķi teica, ka darot visu, ko varot.

Kaut arī ar aci nevarēja redzēt, ka viņa nav “atslēgusies”, kaut kā tomēr ar visām porām un maņām jutu, ka viņa manu roku uz savas rokas sajuta un apmīļoja. Spēkus gan tas viņai prasīja.

Pēc pulksten 16.00 izgāju no viņas palātas un pēc stundas jau zvanīja ārste, ka viņa mirusi… Paspējām viens otram pateikt atā…

Gan dakteri, gan draugi, gan arī citi teica (ja tas mierinājums), ka šādā situācijā šāda aiziešana (nedēļu pēc insulta) viņai bijis tas labākais Dieva noliktais ceļš, nekā pēc tam vēl padsmit gadus mocīties, nevarot apjaust, saprast un pieņemt apkārtni. Viņa negribēja būt apar apgrūtinājumu citiem, un to arī nespētu pieņemt.

Jā, mums, palicējiem tas varētu šķist šausmīgi un nepieņemami – viņas Lielā Aiziešana, bet viņai – tas ceļš uz mieru un laimi. Ticēsim!

Insults esot teju vai vienīgā slimība, no kuras cilvēks aiziet bez sāpēm un mokām.

Man personiski atvadīšanās bija slimnīcā, kad pārdesmit minūtes pirms viņas aiziešanas es viņai pastāstīju, ka mēs visi viņu mīlam, domājam par viņu, paslavēju visus, kas par viņu rūpējas, aicinām būt stiprai, daudzus no Jums viņai pieminēju vārdā, kopā noskaitījām Tēvreizi… Pēdējais, ko skaļi viņai pateicu bija: “Atā, mammu!”.

Dēls Elmārs Barkāns

VALIJA BARKĀNE (dz. ŪĶIS): 1941. gada 2. maijs, Aizputes arpriņķa Klosteres pagasts – 2023. gada 13. aprīlis, Rīga, Gaiļezera slimnīca.

Kremēta Rīgas Krematrojā 2023. gada; urna apglabāta Klosteres Jaunajos kapos (Kuldīgas nov. Turlavas pag.)