V. Bianki dzimusi 1834. gadā Viļņā, itāliešu izcelsmes dziedātāja un mūzikas skolotāja ģimenē.

Mūziku viņa apguvusi Parīzes konservatorijā, pilnveidojot savus talantus dramatiskā soprāna dziedāšanas mākā.

1855. gadā viņa debitēja Parīzes operā Theatre Italien, dziedot Aminas partiju B. Bellīni operā ”Somnambula” un Adīnas partiju G. Doniceti operā ”Mīlas dzēriens”, uzreiz izpelnoties mūzikas cienītāju un kritiķu atzinību.

Tajā pašā gadā viņa devās viesizrādēs uz Frankfurti pie Mainas un Berlīni, līdz 1861. gadam dziedāja Šverinas galma teātrī, viesizrādēs Leipcigā, Drēzdenē, Hanoverā, Prāgā.

Viņas spožākās vokālās partijas bija Fideja Ž. Meijerbēra operā ”Pravietis”, Nakts karaliene V. A. Mocarta operā ”Burvju fauta”, Elizabete R. Vāgnera operā ”Tanheizers”, un Norma V. Bellīni operā ”Norma”.

No 1862. līdz 1865. gadam V. Bianki bija Marijas teātra Pēterburgā soliste,

No 1865. – 1867. gadā dziedāja Maskavas Lielajā teātrī, bet 1867. - 1869. gadā - Kijevas operā. Līdztekus tam viņa sniedza viesizrādes Londonā Koventgārdenas teātrī, Harkovā, Odesā.

Viņas spožākā loma Krievijas operās bija Judīte komponista A. Serova operā ”Judīte” (1863.g.). Komponists šo partiju sacerēja speciāli V. Bianki, un viņa to dziedāja vairāk nekā 100 reizes.

A. Serovs rakstīja: ”Bianki ”Judītē” apbur ne tikai ar balsi, dziedāšanas un tēlošanas māku, bet arī ar skatuves tērpu, kas padara viņu par krāšņu skaistuli.”
V. Bianki balss bija skaista, spēcīga, ar plašu diapazonu, viņai piemita lieliska vokālā tehnika un spilgts aktrises talants. Dziedātājas repertuārā bija vairāk nekā 50 partijas.

Starp viņas labākajām partijām bez Judītes minamas arī Antonida M. Gļinkas operā ”Dzīvība par caru” un Lukrēcija Bordžia tāda paša nosaukuma G. Doniceti operā.

Krievu teātra kritiķis A. Grigorjevs rakstīja: ”Ļoti sen uz krievu skatuves nav bijis tāds pirmklasīgas dziedātājas un izsmalcinātas aktrises apvienojums vienā personā, kas patiesi aizraujas pati un aizrauj arī citus.”

Par V. Bianki talantu sajūsminājās arī komponisti Mihails Gļinka un Rihards Vāgners, ar kuru kopā viņa strādāja Pēterburgas operā.

V. Bianki pati sacerējusi arī vairākas romances ar krievu dzejnieku tekstiem.

1865. gadā viņa apprecējās ar Kandavas virsmežziņa Karla fon Fabiana palīgu un dēlu Fjodoru, kurš pēc tēva nāves stājās viņa amatā.

1870. gadā V. Bianki pameta operas skatuvi, lai sevi veltītu ģimenes dzīvei, tomēr turpināja dziedāt atsevišķos koncertos.

Viens no šādiem koncertiem notika 1878. gada trešajās Lieldienās Kandavas baznīcā. Tā ienākumi tika ziedoti trūcīgajiem kandavniekiem.

V. Bianki dziedāja garīgās dziesmas, bet ērģeļu pavadījumu spēlēja Irlavas skolotāju semināra mūzikas pasniedzējs Jānis Bētiņš un viņa dēls, Pēterburgas konservatorijas absolvents Ludvigs.

V. Bianki mira 1884.g. 16. februārī no nieru slimības. Kā miršanas vieta luterāņu draudzes baznīcas grāmatā ierakstīta Kandava. Bojāts kapa piemineklis liecina, ka viņa apbedīta blakus Fabianu ģimenes piederīgajiem Mežmuižas kapsētā, netālu no kroņa mežziņu muižas gruvešiem.

(A. Dzenis)