Lai gan ilgus gadus viņu nomāca smaga slimība, darbs mūzikā risinājās nopietns.
Valdis pianista un ērgeļnieka pienākumus veica jau no pavisam agriem gadiem Latvijā un darīja to svešumā gandrīz līdz sava mūža beigām. Lielāko sava darba daļu viņš veltījis tieši latviešu mūzikai, ko novērtēja latviešu organizācijas, piemēram, PBLA, piešķirot viņam goda balvu. Mācot jauniešiem klavierspēli, viņš izaudzināja dažu labu ērģelnieku un galvenais - mūzikas mīļotāju. Savās mūziķa gaitās Treimanis koncertēja kopā ar profesionāliem mūziķiem, kā arī ar vietējiem solistiem un jauniešiem. Šāda kopdarbība mūsu apstākļos bija svarīga un svētīga.
Būdams nenogurstošs savā mūziķa darbā, Valdis bija tikpat liels ceļotājs. Koncertējot apbraukājis ne vien Amerikas latviešu centrus, bet arī citas pasaules valstis un kontinentus - Austrāliju, Dienvidameriku, Kanādu. Bieži brauca lielus attālumus, lai piedalītos mēģinājumos. Šie ceļojumi daudzkārt notika nelabvēlīgos laikapstākļos, jo ziema jau ir koncertu sezona. Taču bargo laiku pārvarēja arī koncerta apmeklētāji, un gara dzīve bija bagātināta visiem. Šī pastāvīgā ceļošana gan neatstāja laiku radošam darbam. V.Treimanis komponējis solo dziesmas un pāris klavierdarbu, kā arī aranžējis tautasdziesmas un īpaši baletmūziku. Palaikam rakstīja kritikas.
Lielu darbu pianists veica koncertu organizēšanā. Katru gadu tika sarīkotas vairākas turnejas, kā arī atsevišķi koncerti. Tādējādi izveidojās plaši sakari ar sabiedriskiem darbiniekiem daudzās pilsētās, kur ir latviešu centri.
Valdim mūžībā aizejot, pienāca daudz kolēgu un skolēnu atzinības vārdu. Daudzu mūzikas līdzgaitnieku nav vairs mūsu vidū, bet paliek liecības skaņu un rakstītā vārda veidā.
Pastāvīgs un regulārs bija V.Treimaņa ērģeļnieka darbs. Baznīca svešumā bija svarīga, un mūzika - tās nozīmīga sastāvdaļa. Tur viesojās mūsu mākslinieki garīgajos koncertos un dziedāja kori. Dievkalpojumos bija iekļauti ērģeļu solo. Mūziku veicināja un atbalstīja mūsu mācītāji.
Ir noslēdzies garš darba cēliens. V.Treimaņa pelnu urna atdusas dzimtenē - Rīgā, Meža kapos.

Avots: Laiks, 2000 un 2002