1991. gada 19. novembrī pēkšņi zaudējām Zviedrijas latviešu sabiedrisko darbinieku Vladimiru Jaunzemu. Viņš dzimis 1921. gada 27.janvāri Latvijā. 1939. gadā beidzis kultūrtehnikas nodalu Rīgas Valsts tehniskumā un 1943. gadā Latvijas universitātes Tautsaimniecības fakultāti. Strādājis Zemkopības ministrijā, mērniecības daļā. Otrā pasaules karā iesaukts Latviešu leģionā. Pēc kara 1946. gadā pārceļas uz dzīvi Zviedrijā, kur no 1950. līdz 1953. gada beigām turpina studēt mērniecību, nobeidzot kursu ar civilinženiera grādu. Kādu laiku strādā par mērnieku Retvikā, tad Stokholmas pilsētas būvniecības daļā, pēdējos gadus par nodaļas vadītāju.
Izcils ir bijis V. Jaunzema darbs latviešu sabiedriskajā dzīvē. Piedalījies aktīvi prof. Aizsilnieka Tautsaimniecības kopā, Latviešu palīdzības komitejā, bet visvairāk Daugavas Vanagos, tanī sastāvēdams no Stokholmas nodaļas dibināšanas dienas, 1950. gada februāra, gandrīz visus gadus darbodamies valdē un vairākus gadus vadīdams nodaļas darbību.
Ilggadīgs zemes valdes loceklis, no 1954. līdz 1967. gadam vada plašo palīdzības nozari, caur kuru tika virzīta visa palīdzība uz Latviju ne tik vien no Zviedrijas, bet arī no citu zemju DV saimēm. Trīs pēdējos gadus aizgājēs pildīja DV Zviedrijas revīzijas komisijas priekšsēža pienākumus. Par izcilu darbu 1955. gadā apbalvots ar DV nozīmi zeltā. Lietišķs un ideju pilns kopējā darbā, sirsnīgs un izpalīdzīgs draugu attiecībās, stingrs savā latviskā apziņā un stājā, aizgājējs gadu ritumā ap sevi vienmēr pulcināja lielu draugu un cienītāju pulku. Liels ir arī tas latviešu pulks, kuriem viņš nekad neatteicās palīdzēt dažādos ekonomiskas dabas jautājumos kā lietpratējs un padomdevējs.
Izvadīšanas svētbrīdi izjusti vadīja mācī-
tājs Juris Ozoliņš.
Aizgājējs atstāj dzīves draugu Maigu, meitu Ilgu, dēlu Ivaru ar viņu ģimenēm un lielu draugu pulku. (Akadēmiskā dzīve, 1993)