Dzimis 1931. gada 29. oktobrī Taurkalnē, Kurmenes pag., miris 2016. gada 14. oktobrī Rīgā.

Valdis Ivansons no Vilmingtonas ASV dalās iespaidos par pirmajiem mēnešiem jaunatvērtajā senioru rezidencē Rīgā. Jaunpils ielā 20,kas gaida savus iemītniekus. Nu jau tajā mitinās ap 100 ļaudis. Daži no kuriem ieradušies no ārzemēm. Viņu vidū ir arī Vija un Valdis Ivansoni no Delaveras štata ASV, kas ar prieku stāsta par piedzīvoto pirmajā gdā. Esmu ļoti laimīgs, ka dzīvoju seniorBaltic centrā “DZINTARA MELODIJĀ” Latvijā.

Ik rītu pamostoties es klausos kā koris dzied Latvijas himnu – Dievs svētī Latviju. Tā ik rītu, tieši pulksten 6:00, mani pamodina Latvijas televizija LTV1. Un kamēr skan Latvijas himna es vēroju skaistos skatus televīzijā: cik Latvija ir skaista! Jā, patiešām, pa manas istabas lielo logu, ik rītu ienāk zelta saules stari manā istabā un dvēselē. Un ik rītu dod man jaunu dzīves ritumu. Šeit es jūtos laimīgs un drošs. Man ir droša sajūta, jo katru ritu ienāk aprūpētāja un saka: “Labrīt, saulstariņ, atnesu jums brokastis, labu apetīti!”. “Paldies, 'saulīte!”, ar smaidu es atbildu. Aprūpētāji šeit ir ļoti laipni un es apbrīnoju viņu pacietību un mīlestību pret mums, dažreiz stūrgalvīgiem večiem. Katru dienu manā istabā nāk apkalpotāja un iznes visus atkritumus un visi putekļi šeit tiek noslauciti un grīda arī tiek

uztīrīta. Katru piektdienu mana gultas veļa un dvieļi tiek apmainiti. Arī ātras palīdzības signālu pogas - viena labierīcības istabā, otra virs manas gultas, ir manā rīcībā. Tāpēc man ir droša sajuta. Nu jau drīz būs pagājuši 12 mēneši kopš dzīvojam šinī “Dzintara Melodijā”, modernajā veco laužu pansionātā, kur iedzīvotāji saņem aprūpi pēc augstākajiem Eiropas standartiem.

  Man 82 gadu vecumā bija samērā viegli atstāt Ameriku, jo tur mums Delawares štats pateica, ka vieni mēs vairāk nedrīkstam dzīvot un mums jāiet uz “Assisted living”. Tad mēs ar sievu Viju (80 gadi) izvēlējāmies pārcelties uz “Dzintara Melodiju” Rīgā, Latvijā. Tagad pa mūsu māju Amerikā saimnieko mazdēli Kārlis(22) un Aris(19). Atvadījāmies no dēla Ivara un 8 mazbērniem un 7.septembrī, 2013.gadā devāmies uz Rīgu. Rīgā mūs sagaidīja meita Iveta un mazdēls Pēteris. Starp citu, esmu priecīgs un lepns, ka meita Iveta nokārtoja visus mūsu oficiālos dokumentus. Tātad tagad esam REPATRIANTI, kas atgriezušies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Es esmu priecīgs par iespēju šādā vietā kā “Dzintara Melodija” būt. Tā ir liela laime, jo katram tāda nav dota. Tātad mana dzīve, mans mūžs ir bijis tāds, ka esmu nopelnījis savas vecumdienas pavadīt “Dzintara Melodijā”, Latvijā. Šeit Dzintara melodija man izmaksā ap $1100 mēnesī katram, ko es varu atļauties.

  Avots: http://www.lelba.org/lv