Latviešu pareizticīgo garīdznieks, publicists.

Dzimis Liepkalnē, Dzirnēkļu mājās 1902. gadā.

Piedalījies Brīvības cīņās.

Mācījies Sausnējas ministrijas skolā. Studēja Rīgas garīgajā seminārā, Teoloģijas institūtā, kā arī tieslietas Latvijas Universitātē.

Jau studiju gados sācis publicēties "Brīvajā Zemē" un citos izdevumos.

No 1937. līdz 1940. gadam referents Sabiedrisko lietu ministrijā.

Kļuvis par pareizticīgo garīdznieku neilgi pirms 1940. gada okupācijas. Darbojies Kalsnavas, Mārcienas un Vestienas draudzēs. Šajā laikā saimniekojis dzimtajās mājās Liepkalnes pagastā.

Piedalījies komunistiskam "Darba tautas blokam" alternatīva kandidātu sarakstu sastādīšanā 1940. gada "Tautas saeimas" vēlēšanām, kas noraidīts. Kādu laiku bijis apcietināts, vēlāk atbrīvots. No 1941. gada pavasara darbojies partizānu grupā Liepkalnes, Iršu, Sausnējas apkārtnē.

1944. gadā nonācis Vācijā, kur  kā pareizticīgo mācītājs darbojies Sengvardenes nometnē. Izdeva žurnālu "Gaisma".

Atrodamas ziņas, ka 1949. gadā V. Šķiliņam atņemtas pareizticīgo priestera tiesības, kas atjaunotas 1950. gadā.

1950. gadā izceļojis uz ASV. Sākotnēji dzīvojis Bostonā. Pēc laika pārcēlies uz Nurtonu, kur brāļi Blūmīši veidoja latviešu koloniju. Aktīvi popularizējis šīs kolonijas ideju. 

Nodarbojās ar publicistiku. Darbojies latviešu preses biedrībā.

Izdevis atmiņu grāmatu "Melu un viltus cilpā", runu krājumu "Latvju gods un tikumi", gatavojies izdot grāmatu par latviešu bēgļiem "Bez tēvzemes un mājām", kuras pirmās daļas "Ceļi, cilvēki un bumbas" fragmenti tika publicēti periodikā. 

1962. gada rudenī pārcēlies uz Akorda fermu Kingstonā, Ņujorkas pavalstī.

Naktī uz 1963. gada 17. februāri fermā izcēlies ugunsgrēks, kurā V. Šķiliņš gāja bojā.

Ģimene: meita Maija Vera Šķiliņa.