Vadims Jakovļevičs Geiko (22.12.1941. – 14.09.2018.) 

2018. gada 14. septembrī, no dzīves aizgāja brīnišķīgs cilvēks, Latvijā pazīstams ģitāras virtuozs, klasiskās spāņu ģitāras spēles meistars Vadims Geiko. Neraugoties uz Vadima Geiko plašo koncertdarbību Latvijā un ārpus tās robežām, kā arī aktīvo pasniedzēja darbu un ļoti lielo viņa izskoloto audzēkņu skaitu, no dzīves Vadims Geiko aizgāja klusi un nemanāmi. Ļoti žēl, bet internetā, kur rodams ļoti daudz informācijas par Vadima Geiko koncertiem, viņam aizejot neparādījās ne nekrologs, ne arī kāda līdzjūtības rindiņa. Izrādot godu šim nopelniem bagātajam cilvēkam, vēlos dalīties atmiņās, kas balstītas paša Vadima Geiko stāstītajā, kā arī viņa audzēkņu atmiņu stāstos. Vadima Geiko ģimene līdz II Pasaules karam dzīvoja Kijevā. Viņa tēvs, Jakovs Geiko, 1939. gadā absolvēja Harkovas universitāti, bija inženieris un, karam sākoties, devās uz fronti, kamēr ģimene palika dzīvot pagraba dzīvoklītī Kreščatika apkaimē. Kara trešajā dienā bumbas šķemba ievainoja Vadima vecāko māsu. Viss beidzās laimīgi, tomēr pēc šā notikuma Vadima māte pieņēma lēmumu uz kara laiku kopā ar meitu pārcelties pie savas māsas uz Aizbaikālu – Ulan-Udē pilsētu. Gaidīja tāls un grūts ceļš. Vadims Geiko nāca pasaulē 1941. gada 22. decembrī Omskā, pa ceļam uz Aizbaikālu. Atmiņas par Ulan-Udē pavadītajiem gadiem Vadimam bija saglabājušās visai trūcīgas. Jokojot viņš teica – visu kara laiku nostaigāju kājām … pagaldē. Dzīvojuši esot mierīgi, bet ļoti trūcīgi, pārtiekot no tā, kas atrodams mežā – ogām un sēnēm. II Pasaules kara beigās Vadima tēvs piedalījās Rīgas atbrīvošanā no vācu fašistiem, tika ievainots un demobilizēts invaliditātes dēļ. Kā inženieri viņu uzaicināja piedalīties Rīgas atjaunošanā pēc kara un piešķīra dzīvesvietu mājā Vienības gatvē 53. Arī viņa ģimene pārcēlās uz Rīgu – tā Vadims nokļuva Latvijā. Tomēr, ilgās pēc dzimtenes, tēvs drīz atgriezās Ukrainā, ģimenei paliekot Rīgā. Pirmos soļus mūzikā Vadims Geiko spēra Rīgas Pionieru pilī, kur mācījās spēlēt domru. Sākumskolas 3. klasē viņš sāka apgūt arī klasiskās ģitāras spēli pie Konstantīna Loginovoča Smirnova. Mūzikas teoriju Vadims apguva Olgas Borovskas-Piguļevskas vadībā (https://www.russkije.lv/ru/lib/read/o-borovskaya.html). Pēc viņa nostāstiem, Borovska-Piguļevska bija lielisks pedagogs, bet latviešu valodu viņa nezināja, tādēļ ne visi skolēni bija ar mieru pie viņas mācīties. Vadims mēdza jokot, ka, lūk, arī Raimonds Pauls ir apguvis mūzikas teoriju un spēlēšanas tehniku ‘’krievu tradīcijās’’, kas, iespējams, bijis viņa panākumu un vēlākās popularitātes pamatā. Vēlāk sekoja dienests Padomju armijā. Vadima Geiko dienests noritēja Kaļiņingradā, kur viņš darbojās Sarkankarogotās Baltijas flotes Dziesmu un deju ansamblī. Dienesta laikā Vadims iepazinās ar «pesņaru» Vladimiru Muļavinu un dziedātāju Viktoru Vujačiču. Vienu no saviem skolotājiem, Borisu Nikolajeviču Demidovu, kurš dzīvoja Krimā, Geiko atcerējās ar īpaši siltām jūtām. «Viņš ir trīs galvas pārāks par Ivanu Kramskoju » - apgalvoja Vadims Geiko. 60tajos gados Vadims Geiko jau pats sāka pasniegt ģitāras spēli celtnieku kultūras namā, bet pēc tam – VEF Kultūras pilī un daudzās citās vietās. 1964. gadā Rīgā ar koncertiem viesojās slavens franču ģitārists, Goda Leģiona ordeņa kavalieris, Parīzes konservatorijas profesors Aleksandrs Lagoija – viens no pasaulē atzītākajiem klasiskās ģitāras virtuoziem. Aleksandra Lagoijas skolotājs bija Francisko Tarrega – mūsdienu spāņu klasiskās ģitāras spēles skolas pamatlicējs. Tieši pateicoties Tarregam 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā atdzima tolaik praktiski aizmirstā instrumenta – ģitāras – spēle. Vadimam Geiko radās iespēja iepazīties ar Aleksandru Lagoiju, saņemt viņa vērtīgos padomus ģitāras spēles tehnikā kā arī uzaicinājumu apciemot maestro Parīzē. Vadims Geiko ar lielu lepnumu daudzkārt stāstīja, ka tieši Aleksandrs Lagoija tolaik pareizi ‘’nostādījis’’ viņa roku. 1968. gadā Vadims Geiko sāka strādāt Latvijas PSR Valsts filharmonijā. 1969. gada 25. janvārī pirmo reizi Latvijas mūzikas vēsturē notika klasiskās ģitāras solo koncerts Filharmonijas zālē. Turpmākais darbs ritēja estrādes birojā pie Latvijas. PSR Valsts Filharmonijas, orķestrī, divdesmit sešus gadus Geiko nostrādāja VEF Kultūras pilī, klubā ‘’Globuss’’ Vaļņu ielā, vēlāk arī Maskavas namā, turpinot uzstāties ar solo koncertiem kā Latvijā, tā ārpus tās robežām - Maskavā, Ņujorkā, Berlīnē, Helsinkos, Varšavā un Parīzē. Bija uzstāšanās Latvijas Nacionālajā operā, uzstāšanās kopā ar orķestri un dziedātāju muzikālā pavadīšana. 1968. gadā Vissavienības Skaņuplašu Firma «Melodija» ierakstīja un izlaida Vadima Geiko skaņuplati (tā šobrīd atrodama Latvijas Nacionālās bibliotēkas fonotēkā). Būtu grūti uzskaitīt visus dziedātājus, ar ko kopā Vadims Geiko ir uzstājies – Vitālijs Retjunskis, Oļegs Orlovs, Albina Kožikova, Nikolajs Bočkuns un daudzi citi. Ilgo pedagoģiskās darbības gadu laikā Vadima Geiko “skolu” izgājuši simtiem jauniešu, kuros viņš rosinājis patiesu interesi un mīlestību pret klasisko spāņu ģitāru, kā arī mūzikas kultūru vispār. Būdams ļoti erudīts un apveltīts ar pedagoga talantu, Geiko prata ne tikai atklāt mūzikas instrumenta spēles noslēpumus, bet arī, visai neuzkrītoši, būtiski paplašināt savu audzēkņu redzesloku. Kad Vadims stāstīja savus amizantos stāstus par skaņdarbiem un to autoriem, reizēm šķita, ka viņš pārāk aizraujas un pa druskai fantazē, tomēr šī informācija vienmēr izrādījās ne tikai interesanta, bet arī patiesa. Vadima Geiko audzēkņi ir vēlāk mācījušies konservatorijās daudzviet pasaulē - Dānijā, Šveicē, Norvēģijā, Polijā, Krievijā (Maskavā) un Igaunijā, ir uzstājušies ASV, Vācijā, Izraēlā, Lietuvā un Ukrainā. Savas dzīves pēdējā desmitgadē Vadims Geiko pievērsās mūzikas terapijas idejas popularizēšanai – organisma atjaunošanai un relaksācijai pēc amerikāņu zinātnieka un dziednieka Dona Kempbela metodes, kurš ASV dibinājis Mūzikas, Veselības un Izglītības institūtu. Sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitātes lektoru Igoru Kurjavcevu Vadims Geiko ar panākumiem sniedza pusotru stundu ilgus koncertus – mūzikas terapijas seansus. Līdztekus mūzikai, Vadims Geiko aizrāvās arī ar senlietām, it īpaši ar antīkajiem automobiļiem. Šīs darbības rezultātā par Vadima Geiko patiesu sasniegumu un ļoti lielu lepnumu kļuva viņa pašrocīgi atjaunotais 1930-to gadu beigu vācu automobilis Horsch. Bet tas ir atsevišķs stāsts. Šis nelielais apraksts pilnīgi noteikti neaptver visus brīnišķīgā un daudzpusīgi apdāvinātā cilvēka - Vadima Geiko - radošās darbības aspektus. Tādēļ ļoti ceru, ka ar laiku šim stāstam radīsies papildinājumi no citu viņa laikabiedru, audzēkņu un talanta cienītāju puses.