1960. gada 10. maijā Siguldas slimnīcā pasaulē nāca Uldis Strenga – cilvēks, kurš savas dzīves laikā spēja apbrīnojami apvienot eksakto inženiera prātu ar dziļu, māksliniecisku un dzejisku dvēseli. Viņa dzīves gājums bija piepildīts ar nerimstošu zinātkāri, darba tikumu un neviltotu mīlestību pret savu zemi, darbu un tuvākajiem. Pēc drosmīgas un pašaizliedzīgas cīņas ar smagu slimību, 2026. gada 16. jūlija vakarā, savu mīļo cilvēku lokā, Uldis mierīgi aizmiga mūža miegā savās lolotajās lauku mājās. Ulda bērnības un jaunības gadi bija cieši saistīti ar Siguldu, kur 1978. gadā viņš absolvēja Siguldas 1. vidusskolu. Turpat, Gaujas krastos viņš iepazinās ar topošo sievu Ingunu.

Uldis skolas laikā piedalījās runas konkursos un ļoti vēlējās kļūt par aktieri, taču tieši gadā pēc skolas beigšanas uzņēma tikai pantomīmas aktierus un tas nebija tas - galvenais taču Uldim bija runa. Uldis nolēma uzsākt studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, ko sekmīgi pabeidza 1984. gadā, iegūstot inženiera-mehāniķa kvalifikāciju. Tomēr ar to Ulda izglītības ceļš nebeidzās – viņš vienmēr tiecās pēc izaugsmes. Vēlāk viņš ieguva pedagoģijas maģistra grādu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un 1995. gadā Latvijas Universitātes Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātē ieguva informācijas tehnoloģiju skolotāja specialitāti. 

Savu profesionālo gaitu sākumā Uldis strādāja par iecirkņa inženieri Tukuma rajona paju sabiedrībā "Zemgale", taču drīz vien viņa dzīvē nozīmīgu vietu ieņēma pedagoģija. Slampes pagasta Zemgales vidusskolā viņš bija ne tikai rasēšanas un lauksaimniecības mehanizācijas skolotājs, bet no 1994. līdz 1999. gadam ar lielu atbildības sajūtu pildīja skolas direktora pienākumus. Skolā viņš izveidoja tam laikam modernu un retu datorklasi, nodrošinot visā pagastā interneta pieslēgumu. Vienlaikus direktora amatam, pasniedza informātiku un iesaistījās skolas pasākumu vadīšanā un radošā papildināšanā gan ar dzeju, gan dziesmām. Viņa inteliģence un skanīgā balss atrada izpausmi arī plašākā sabiedrībā – no 1991. līdz 1994. gadam viņš strādāja par Valsts radio diktoru, uz mirkli bija redzams arī Latvijas Televīzjā, bet vēlāk darbojās kā datorzinību lektors Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības augstskolas Tukuma neklātienes nodaļā. 

Attīstoties tehnoloģiju laikmetam, Uldis kļuva par labi novērtētu IT sistēmu un lielu projektu vadības speciālistu. Viņa zināšanas un pieredze palīdzēja ieviest un pilnveidot sarežģītas ERP sistēmas neskaitāmos Latvijas uzņēmumos un valsts institūcijās, tostarp "Latvijas Finieris", "Ķekavas Putnu Fabrika", "LMT", "DEPO", "LIDO", Izglītības un Zinātnes ministrijā un daudzviet citur. Kolēģi viņu pazina kā izcilu stratēģi, spēcīgu vadītāju un uzticamu padomdevēju. 

Uldis bija nepārspējami radoša personība ar plašu sirdi – stāstnieks, dzejnieks, komponists un dvēselē aktieris. Pa laikam darbojās dažādos amatierteātru iesturējumos ar lielu entuziasmu un pašaizliedzību. Viņš prata saskatīt skaisto ikdienišķajā un dāvāt šo prieku citiem.

Viņa dzīves pamats un lielākais lepnums bija viņa ģimene. Uldis bija gādīgs dēls, mīlošs brālis un stiprs atbalsts saviem bērniem. Viņa dzīves turpinājums un lielākais prieks ir viņa bērni un mazbērni, kuros vienmēr dzīvos vectēva nodotā dzīvesgudrība un enerģija. 

Pirms gada, pēc pirmās operācijas, Uldis teica vārdus, kas paliks kā viņa novēlējums mums uz mūžu: "Es tikai gribu dzīvot un mīlēt." Šie vārdi bija viņa būtība. Pēdējās dzīves dienās viņš visvairāk skuma par to, ka nepaspēja paveikt visu iecerēto. taču lielākais un skaistākais darbs, ko viņš savā mūžā paveica, bija mīlestība, ko viņš dāsni dāvāja savai ģimenei, draugiem, skolēniem un kolēģiem.

Kamēr mēs atcerēsimies viņa skanīgo balsi, viedos stāstus, gaišos smieklus un labo sirdi, Uldis vienmēr būs kopā ar mums.  Lai viegls un mierīgs ceļš mūžības kalnos.

Mūžībā pavada un dārgi piemin ģimene, draugi, klasesbiedri, skolēni un bijušie kolēģi.