Savā laikā izkarojies Korejā, Uldis Mālmanis 35 gadu vecumā 1966. gadā jūlijā iestājās uz 20 gadiem ASV bruņotajos spēkos, no pērnā līdz šī gada martam cīnījās Vjetnamā.

20. septembrī devās uz Vjetnamu no jauna. 7. oktobrī vēl atrakstīja uz mājām, bet 9. oktobra vakarā sūdzējies par spēcīgām kuņģa sāpēm un ievietots slimnīcā un pl. 11 vakarā jau miris.

„Es karāi aiziedams...", „Karavīri bēdājās...",

un vēl citas dziesmu meldijas klusi dūca komponista Br. Skultes ērģeles, kad turpat 100 radu un draugu 24. oktobrī Kambela bēru namā Manhatanā māc. R. Zariņa vadītā ceremonijā atvadījās no aizsaulē aizgāiušā cīnītāja, kas kopš Latvijas vasarām vecāku — ārstu lauku mājās Rūjienas tuvumā bija ļoti iemīļojis dabu un dzīvniekus, kādu laiku arī ASV pagūstot nostrādāt zirgu audzētavā.

Pie šķirsta goda sardzē stāvēia un līdz pat kapa malai to pavadīja no Vjetnamas atkomandēts karabiedrs. Viņu atdeva zemes klēpim Grīnvudu kapos, netālu no tēva Dr. K. Mālmaņa pēdējās dusas vietas.

U. Mālmaņa nāves cēloņi vēl nav noskaidroti, taču var domāt, ka viņu smagā formā, piemeklējusi kāda tropu slimība, īsā laikā pārvelkot svītru nodomam ASV armijas rindās vēl jo ilgi aktīvi aizstāvēt brīvības ideālus, lai kādās pasaules malās.

Likteņa ironija liekas būtu tā, ka Uldis Mālmanis par jaunu uz Vjetnamu prasījies tādēļ, ka ieskatījis, ka tur ir brīvības cīnītāju īstā vieta, nevis apmācību laukumos.

„Ja valdība Vašingtonā ļautu mums kārtīgi kauties, tad mēs šo karu pret komūnistiem sen jau būtu uzvarējuši, bet mēs savas iespējas nedrīkstam pilnībā izlietot un karojam galvenā kārtā defensīvi,"

rakstījis Uldis vienā no savām vēstulēm.

No 7. septembra Vjetnamā uzrakstītās Ulda vēstules viņa piederīgie — māte un māsa Ilze, kas precējusies ar inž. L. Embrektu Hantingtonā, Longailendā, saprata ka Uldim šoreiz iedalīts amats apgādes daļā. Tas gan īsti neatbilda viņa interesēm, taču armijā mēdza piešķirt šādas "šķietami drošas vietas" vīriem, kas jau atkārtoti riskējuši ar savu dzīvību kauju ugunīs.

Un U. Mālmanis bija ne tikai smagi ievainots Korejas karā, bet piedalījies arī smagās cīņās Vjetnamā, ofensīvas laikā izpelnoties arī apbalvojumus. Tiem bija lemts palikt viņa pēdējiem.

Sākumā apbedīts Ņujorkā, vēlāk pārapbedīts Rūjienā.

Avots: Laiks, 30.10.1968