Uldis levāns dzimis Lizuma pagastā „levānos" 1938. gada 4. aprīlī, bet nekļūst par lauksaimnieku, jo pārce|as uz Rīgu, no kurienes 1944. gadā bēg uz Vāciju. Nonāk Špakenbergas DP nometnē, kur piedalās skautos, apmeklē latviešu skolu un vēlas dziedāt korī. To vada slavenais diriģents Alfrēds Kalnājs, bet tas jau pēc pirmā mēģinājuma lūdz Uldi ar savu klātbūtni mēģinājumus vairāk netraucēt, jo muzikālas dāvanas Uldim neesot.

lece|ojot Amerikā, Uldis ar vecākiem apmetās Kalamazū pilsētā, kur jau veidojās prāva latviešu kolonija. Pēc vidusskolas beigšanas iestājas Western Mičigānas Universitātē un beidz to ar inženiera grādu papīra rūpniecībā. Ņem aktīvu dalību latviešu sabiedrībā, uzstājas vietējā teātrī un darbojās skautu un roveru saimē. Uldis iestājās korporācijas Talavija konventā 1959. gadā, kur pildīja šos amatus: seniors, sekretārs un maģistrs literarum.

1959.gadā Uldis pārceļas un Čikāgu un kopā ar draugiem Ģirtu Pūriņu un Jāni Rinkušu nodibina vecpuišu dzīvokli, kur tiek vests pusbohēmisks dzīves veids. Tas iedvesmoja vēlākos Čikāgas Piecīšu mēģinājumus. Uldis saistās darbā Container Corp. of America. Tur nostrādā 32 gadus kā kokšķiedru speciālists inženieris. Viņš daudz ceļo firmas uzdevumā un publicējas savas profesijas žurnālos un mācību grāmatās, pa starpām dienot divus gadus amerikāņu armijā.

60-tos gados slavenā Rainbow Gardens zālē Čikāgas un apkārtnes jaunieši regulāri pulcējās, dejoja un uzveda literārus un jautrus uzvedumus. Vienā to tādiem vakariem Uldis levāns un Jānis Rinkušs uzved humoristisku skeču sēriju. Pēc izrādes Alberts Legzdiņš ar draugu Modri Avotiņu iet sasveicināties ar abiem jokdariem un atrod ka viņiem daudz kas kopīgs humora un jautrās mūzikas laukā. Pēc viena gada un daudziem mēģinājumiem, esot labi sadraudzējušies, nolemj riskēt un kāpt uz skatuves. Tā sākās Piecīšu laiks.

Kādā Čikāgas Piecīšu jaungada ballē Ņujorkā jauniete llze Zeltiņa ievēro Čikāgas dziedātājus un neizlaiž no savas redzes loka Uldi levānu, ar kuru pavada laulībā nākamos 43 gadus. Drīz vien ģimeni kuplina meita Ingrīda un dēls Indulis, kam seko tālāks ģimenes atzarojums, kad Indulis apprec Dženiferu un iepriecina vectētiņu Uldi ar dvīņiem, Markus un Natāliju.

Nākamos gadus Uldis ar Piecīšiem apciemo gandrīz visus latviešu centrus ASV, Kanādā un vēlāk Austrālijā un Latvijā. Šajos gados Uldim bija lieli nopelni ansambļa veidošanā un augšanā. Ar zinātnisku rūpību Uldis pēta latviešu laikrakstu hronikas, lai no tām izzvejotu izrādēm derīgu sadzīves materiālu. Ulda trāpīgs izteiciens bija: „LAIKS skrien uz priekšu, bet arī Latvija Amerikā nestāv uz vietas". Uldim tomēr vēl atlika laika spēlēt Čikāgas latviešu biedrības teātrī, 17 gadus mācīt Kr. Barona skolā un ņemt aktīvu dalību korporācijā Talavija.

Uldis aizgāja pensijā 2001. gadā. Nelaimīgā kārtā pēc 2002. gada Dziesmu svētkiem Čikāgā, Uldis pārcieš smagu sirds triekas lēkmi un tikai brīnumainā kārtā ārstiem izdodas viņu izglābt. Pēc garāka atveseļošanās perioda Uldis jau var piedalīties dēla Induļa un vedeklas Dženiferas kāzās. Priecīgs malko sarkanvīnu un pat uzdejo mierīgāku tango. Diemžēl, pēc mēneša pēkšņa smadzeņu trieka Uldi atkal noved uz operācijas galda. Rezultātā ir paralizēta visa kreisā puse, no kuras arī Uldis nekad neizveseļojās. Nākamos sešus gadus pavada aprūpes namā, kur bieži apmeklē ģimene un draugi. Visumā Uldis savu slimību pārdzīvoja optimiski. Viņš daudz lasīja laikrakstus, grāmatas un regulāri sekoja ziņām datorā par notikumiem Latvijā. Viņš ņēma arī aktīvu lomu slimnīcas iekšējā sadzīvē, pat kandidējot viceprezidenta amatam slimnieku pašvaldībā. Uldis lietoja savu iedzimto humora sajūtu un bieži izsmīdināja ciemiņus un slimnīcas personālu.

2008. gada 29. novembrī latviešu sabiedrību satrauc ziņa, ka Uldis ir miris. Seko izvadīšana Svētā Pētera draudzē, ko vadīja prāvests Vilis Vārsbergs. Goda sardzē stāv korp. Talavija. Seko daudz organizāciju pārstāvju atvadu vārdi. Noslēgumā Armands Birkens dzied Ulda mīļāko dziesmu "Pa to ceļu". Ulda humora talants paliks nepārspēts latviešu mazās skatuves laukā. Cerams, ka tagad viņam būs laiks kāpt uz Lielās skatuves, kopā ar Modri Avotiņu un Ģirtu Pūriņu. Uldis ir apbalvots ar ALAs goda rakstu - „par īpašiem sasniegumiem ilggadējā latviešu humora un satīras attīstībā, kā arī to skatuviskā veidošanā".

Avots: Latvija Amerikā, 07.03.2009