* 1902. VIII 25.Līgatnes pag.; S. Milda dz. Bernhards.

                Beidzis Ķempju pagasta skolu,

                Bērzaines vidusskolu

                1932. beidzis Latvijas Universitāti, kand. theol.,

                1933. II 12. ordinēts par Rīgas apriņķa prāvesta iecirkņa vikāru,

                1935. X 01. apstiprināts par Bolderājas un Daugavgrīvas draudzes mācītāju,

                1942. Bolderājas un Daugavgrīvas ev. lut. draudzes mācītājs.           

1944. gada rudenī kopā ar sievu un diviem bērniem devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Māc. Zīraks un ģimene nonāca Sudetos; kopā ar amatbrāļiem Zīraks vadījis dievkalpojumus latviešu bēgļiem. Frontei tuvojoties, Zīraki devās tālāk, uz Bavāriju. Pēc kara apmetās Memingenas pārvietoto personu nometnē, Zīraks tur darbojās par vecāko mācītāju, piedalījās latviešu skolas darbā, ievēlēts par skolas direktoru, bija "YMCA" garīgās nozares vadītājs, kā arī skautu vienības mācītājs.
Māc. Zīraks kopā ar ģimeni izceļoja uz ASV 1950. gadā, mājvieta - Ņujorkas pavalsts ziemeļrietumu daļā, Albionā, kur sākumā strādājis konservu uzņēmumā. Tad Zīraks iesaistījās Amerikas Luterāņu Baznīcas ārzemju mācītāju apmācību programmā Ročesterā, kuru nobeidzot ieguva pilnas mācītāja tiesības.
Jau 1950. gada rudenī vietējā sinode aicināja viņu uzņemties latviešu garīgo aprūpi Ročesterā un Sirakūzās, kur tad nodibinājās Ročesteras Krusta draudze un Sirakūzu Kristus draudze. Māc.Zīraks šīm draudzēm kalpoja ar visu sirdi un dvēseli. Viņš bija arī Ročesteras Daugavas Vanagu apvienības biedrs. Sabijis vairāk nekā 33 gadus minēto draudžu mācītāja amatā. Pensijā aizgājušam māc. emer. Zīrakam dzīve ritēja mierīgāk, nebija vairs jāmēro garais ceļš starp abām draudzēm. Mājas draudze tad bija Sirakūzu Apvienotā Kristus draudze. Mācītājam bija liels prieks kopt savu skaisto puķu un ziedošo koku dārzu, abi ar dzīvesbiedri varēja pavadīt laiku ar latviešu kaimiņiem, ar kuriem kopējs ceļš vedis uz dievķalpojumiem.
Pirms diviem gadiem mācītājs Zīraks zaudēja savu dzīvesbiedri. Arī pašam radās traucējumi veselībā, bija jāpārceļas uz aprūpes namu. Spēkam sarūkot mācītājam tomēr gars vēl līdz pēdējam bija možs. 

                Avots:       „Baznīcas kalendārs“, R., 1943.;

                                “Svētdienas Rīts” # 42/1935.;

                                „Es viņu pazīstu”, R., 1939.

                                "Laiks", 19.02.2000