Spaidu nometnēs pavadījis 25 gadus un īsi pirms termiņa beigām ap 1977.gadu  pazuda bez pēdām.

"Laiks" 18.12.1976. raksta: "Dokuments, kas nesen saņemts rietumos, stāsta par kāda politieslodzītā Teodora Aselbauma likteni, kurš jau pavadījis 24 gadus soda nometnē un pēc gada — 1977.gada 22. jūlijā — gaida savu atbrīvošanu. Dokumentā, ko sastādījis anonīms autors, izteiktas nopietnas bažas, ka varas iestādes varētu Aselbaumu pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma pasludināt par tādu, kas par savu rīcību nav atbildīgs un ievietot to psihiatriskā slimnīcā. Šīs bažas ir jo nopietnākas tādēļ, ka Aselbaums izsaka vēlēšanos pēc soda izciešamas emigrēt no Padomju Savienības uz rietumiem. Patlaban latviešu politieslodzītais Teodors Aselbaums atrodas Urālu soda nometnē Nr. 36, Permas apgabala Cusovskas rajona Vsjesvjatskoje ciemā. Viņš ir viens no 36 politieslodzītajiem, kas 1975. gada septembrī nosūtīja PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājam Podgornijam iesniegumu par politieslodzīto statusa piešķiršanu. Dokumentā aprakstītas Aselbauma īpašības. Viņš ļoti labi orientējas apkārtējā vidē, viņa intelektuālā attīstība ir augstāka par vidusmēra, viņš ir tiešs, atklāts, vienkāršs un sabiedrisks. Neskatoties uz līdz šim pieredzēto, Aselbaums arvien vēl tic labajam un pozitīvajam cilvēkā. Tic Dievam, bet bez liekām ārišķībām. Cieš neirotisku bezmiegu. Neskatoties uz lielo pagurumu un vecumu, viņš ir dziļi morāls savā dzīves veidā, pat līdz sīkumam. Protams, runa ir par morāli ieslodzījuma apstākļos. Tālāk rietumos saņemtajā dokumentā publicēta Teodora Aselbauma vēstule draugam Manfrēdam Indriksonam Rietumvācijā. Vēstule saņemta krievu tulkojumā, tad tā atkal tulkota atpakaļ latviski. Teodors Aselbaums raksta: Sveicinu tevi, Manfrēd. Ir 1976. gads. Aizsteidzies laiks, un līdz ar to pagājusi arī dzīve. Domas arvien biežāk atgriežas pagātnē, lai kritiski novērtētu noieto dzīves ceļu. Domāju, ka tavā atmiņā nav izgaisušas tās dienas, kad mūsu dzīves sākumā mūsu dzimtenes neatkarība pēkšņi tika sagrauta? Jau pašā jaunībā vajadzēja atvadīties no iecerēm un nākotnes ideāliem. Pār Eiropu savilkās kara draudu melnie mākoņi. Mūsu dzimteni samina okupantu zābaks, sabradājot visu, kas mums bija svēts. Kā šodien acu priekšā 41.gada vasara, ziedoša, saulaina, bet prieka vairs nebija. Sākās karš un izmētāja mūs pa pasauli. Tev, draugs, palaimējās,— tevi kara vētras aiznesa brīvā pasaulē, kur tu vari dzīvot normālu dzīvi. Bet man... Apdzisa kara liesmas, visi ļaudis brīvā pasaulē priecājās par uzvaru... Pār mums tai pašā laikā gūlās terora nakts. Briesmīgi bija raudzīties, kā turpinājās 41. gadā iesāktā mūsu tautas plānveidīgā iznīcināšana. Nebrīnies, draugs, ka es nerakstu neko par savu dzīvi, bet tikai atgādinu vispārējus notikumus, — man taču dzīves vienkārši nav bijis. Kā totalitārā režīma ideoloģiskais pretinieks es tiku ieskaitīts vergu kategorijā. Toreiz man izdevās noturēties līdz 1949. gadam, kad sākās masveida piespiedu kolektivizācija. Visus, kas negribēja ar labu atdot savu iedzīvi un īpašumu un kļūt par kolhoznieku,— tas ir dzimtcilvēku,— tos visus izsūtīja uz Sibīriju. Man izvēle bija vēl šaurāka — koncentrācijas nometne vai mežs. Uz ko gan mēs cerējām?  Vienkārši negribējās ticēt, ka civilizētās lielvalstis vienaldzīgi noraudzīsies uz tik daudzu nāciju likteni, tai skaitā arī uz mazo Baltijas valstu likteni. Bet visas cerības, visas pūles izrādījās veltas... Esmu jau 24. gadu soda nometnē. Atlicis vēl viens gads. Visa mana dzīve bijusi tikai ciešanas, pazemojumi un verga darbs. Sabeigta veselība, dzīve pagājusi velti. Bet es nevarēju liekt muguru okupantu priekšā, nevarēju vienaldzīgi noskatīties kā cieš mana tauta. Komunistiskais režīms man ir pilnīgi nepieņemams, un es vēlos emigrēt uz brīvo pasauli. Esmu ticies ar taviem radiniekiem un lūdzu viņus nekad nesaukt tevi atpakaļ, ja viņi nevēlas tevi pazudināt. Pēc komunistu pašu statistikas Latvijas teritorijā dzīvo vairs tikai 50% latviešu. Tie ir cilvēki, kas dzīvo mūžīgās bailēs, kam lemts kļūt par bezveida masu. Zaudējuši katru nākotnes perspektīvu, daudzi mēģina pielāgoties komunistiskai kultūrai, tas ir - nodevībai, zagšanai, dzeršanai un citām līdzīgām "tradīcijām". Šie morāli deģenerējušies ļaudis nodod saviem pēcnācējiem vēl zemiskākas īpašības nekā tās ir pašiem. Tas okupantiem tieši ir vajadzīgs, lai ar maskēta genocīda palīdzību iznīcinātu mūs kā nāciju. Nedomā, ka es to visu rakstu naida apmāts. lenaids ir viena no visspēcīgākām emocijām, bet lai nīstu, nepieciešams attiecīgs cienījams objekts. Mīļais draugs, es velku dzīvību ar pēdējiem spēkiem, es varbūt nekad vairs neredzēšu brīvus cilvēkus, brīvu, sabiedrību. Es griežos pie tevis un visām latviešu organizācijām ārzemēs — palīdziet man panākt izceļošanas atļauju! Kā savainots putns es gribu pēdējiem spēkiem izrauties no plēsoņas nagiem, pacelties gaisā un nokļūt brīvā pasaulē. Tur krietni ļaudis palīdzēs man atkal tikt uz kājām, dziedēt cirstās brūces. 1976. gada 11. jūnijā. Paraksts: Teodors Aselbaums. "