Svante Areniuss ir dzimis Zviedrijā, Vīkas muižā, netālu no Upsalas.

Jau ģimnāzijā bijis viens no čaklākajiem audzēkņiem, kam īpaši labi padevusies fizika un matemātika. 1876. gadā uzsācis studijas Upsalas universitātē, universitāti pabeidzis pusgadu agrāk (1878. g.) kā paredzēts, nokārtojot filozofijas kandidāta eksāmenu. Izglītību papildinājis Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā (1881.-1883.) Stokholmā. Vēlāk arī strādājis Upsalas universitātē (1884.-1885.), tāpat kā Vircburgas, Grācas, Amsterdamas institūtos un Stokholmas universitātē (no 1895. g kā profesors, no 1897. g kā rektors).

Kopš 1901. gada ir bijis Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas loceklis, laikā no 1905. līdz 1927. gadam A. Nobela v. nos. institūta direktors Stokholmā. PSRS Zinātņu akadēmijas (1903) un arī Rīgas Politehnikuma (tagad Rīgas Tehniskās universitātes) goda biedrs no 1912. gada.

Kaut sākotnēji zinātnieku aprindās Areniusa teorijas par procesiem elektrolītu šķīdumos tika uzņemtas skeptiski, vēlāk tās viņam atnesa pasaules slavu. Ceļš uz slavu nebija viegls. Sākotnēji Areniusa elektrolītiskās disociācijas teorijai bija daudz pretinieku. Arī D. Mendeļejevs vairākkārt asi kritizēja Areniusa idejas, tomēr, kā noskaidrojās vēlāk, abiem zinātniekiem savā ziņā bija taisnība.

Viena no fiziskās ķīmijas pētniecības autoritātēm, kas uzreiz saprata Arrēniusa ģenialitāti, bija Rīgas Politehnikuma mācībspēks, arī vēlākais Nobela laureāts ķīmijā Vilhelms Ostvalds. V. Ostvalds brauca uz Upsalu, lai personīgi iepazītos ar jauno zviedru ķīmiķi. Iepazīšanās rezultātā Ostvalds piedāvāja Areniusam darbu Rīgā, bet pēdējais to nevarēja pieņemt tēva slimības dēļ. Tā vietā viņš dabūja darbu Zviedrijā un vēlāk ceļojuma grantu no Zviedrijas Akadēmijas, lai Areniuss varētu apmeklēt Ostvaldu un van't Hofu.

Un tā 1886. gadā Arreniuss ieradās Rīgā un stažējies Rīgas Politehnikumā vienu semestri. Tādējādi varam teikt, ka Rīgā ir strādājis arī otrs vēlākais Nobela prēmijas laureāts. Bet varbūt tomēr pirmais? Jo Svante Areniuss Nobela prēmiju saņēma agrāk – 1903. gadā, sešus gadus pirms V. Ostvalda.

Svante Areniuss ir pazīstams ne tikai ka elektrolītiskas disociācijas teorijas pamatlicējs. Jāatzīmē, ka Svante Areniuss viens no pirmajiem atskārta oglekļa dioksīda nozīmi Zemes atmosfērā. Viņš ir autors arī tā sauktajai panspermijas teorijai, proti, ka dzīvības sēklu uz zemes atnesis meteorīts. Viņš bija pirmais, kurš uzstādīja būtisku jautājumu: «Kādā veidā Zemes virsmas vidējo temperatūru ietekmē tādu gāzu klātbūtne atmosfērā, kas absorbē siltumu?» Šis jautājums vēl šobrīd nodarbina zinātnieku prātus, bet vēl vairāk par šo jautājumu diskutē ekologi un dabas draugi. Šis jautājums ir pamatā, piemēram, Kioto konferences lēmumiem.

Privātajā dzīvē zinātnieks Svante Areniuss vienmēr bijis sabiedrības dvēsele, viņš ir bijis jautrs, labsirdīgs, pratis pulcēt ap sevi draugus un paziņas; bijis divreiz precējies - divu dēlu Olafa un Svena tēvs. Atpazīstamību un cieņu iemantojis ne tikai kā fiziķis un ķīmiķis, bet arī kā daudzu mācību grāmatu, populāri zinātnisku rakstu un grāmatu ģeogrāfijā, astronomijā, bioloģijā un medicīnā autors.

Avots : http://www.kimijas-sk.lv, wikipedija