Sūzena Zontāga

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
16.01.1933
Miršanas datums:
28.12.2004
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Rozenblata
Papildu vārdi:
Susan Sontag,Сьюзан Зонтаг, Suzanna Sontāga
Kategorijas:
Dzejnieks, Filozofs, Literāts, Rakstnieks, Režisors, Sabiedrisks darbinieks
Tautība:
 ebrejs
Kapsēta:
Montparnasas kapsēta Parīzē

Sūzena Zontāga bija ebreju izcelsmes ASV esejiste, literatūrkritiķe, režisore, rakstniece un politiskā aktīviste. Zontāga tiek saistīta ar kreisajām, antiglobālisma, feminisma kustībām.

Kā Sūzena Rozenblata dzimusi Ņujorkā ebreju izcelsmas kažokādu tirgotāja ģimenē. Kad Sūzenais bija pieci gadi, tēvs nomira. Setiņus gadus vēlāk māte apprecējās vēlreiz, un Sūzanna pieņēma patēva uzvārdu.

Zontāga uzauga Arizonas štata Tusonā un Losandželosā. Sāka studēt Bērklijā, vēlāk pārgāja uz Čikāgas universitāti, kur ieguva bakalaura grādu. 17 gadu vecumā, mācoties Čikāgas universitātē, apprecējās ar sociologu Filipu Rīfu. Viņi bija precējušies astoņus gadus, 1952. gadā viņiem piedzima dēls Deivids Rīfs, kurš vēlāk kļuva par mātes redaktoru.

Vēlāk Zontāga studēja filozofiju, literatūru un teoloģiju Hārvardā, Oksfordā un Sorbonnā.

Zontāga kļuva par Ņujorkas intelektuālās dzīves redzamu pārstāvi. 1966. gadā tika publicēts Zontāgas eseju krājums "Pret interpretāciju" (Against Interpretation), kurš kļuva plaši pazīstams. Zondāga bija biseksuāle, vispazīstamākās kļuva viņas attiecības ar fotogrāfi Anniju Leibovicu.

Savulaik Zontāga apmeklēja Ziemeļvjetnamu, atbalstot to cīņā. Tomēr Zontāga bija kritiski noskaņota pret Austrumeiropas sociālismu, nosaucot to par "fašismu ar cilvēcīgu seju".

Bosnijas kara Sarajevas aplenkuma laikā ilgstoši uzturējās Sarajevā, iestudējot tur Semjuela Beketa lugu "Gaidot Godo", tāpēc šajā pilsētā viņas vārdā nosaukta iela.

Amerikas 20.gs. intelektuālā ikona, esejiste, rakstniece, politiskā aktīviste, režisore - šie ir tikai daži veidi, kā raksturot Sūzenu Sontāgu. Neskatoties uz to, ka viņa sarakstījusi tikai četrus romānus un sākotnēji plašāku atzinību ieguvusi kā esejiste, Sontāga sevi galvenokārt uzskatījusi par rakstnieci: „Romāni mani raksturo daudz labāk nekā esejas. Esejās es it kā laužu pati sevi, mēģinot pateikt kaut ko patiesu, daiļrunīgu un noderīgu. (..) Romāns ir daudz tuvāks man, veidam, kā es eksistēju”.Kādā citā intervijā Sontāga skaidro, ka mūža otrajā pusē ir „pametusi esejas formu, jo romāns ir daudz ietilpīgāks - tajā var ietvert visus esejas elementus, bet nav iespējams romānu iepludināt esejā”.

Abos pirmajos romānos, kas iznākuši pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, Sontāgas uzmanības centrā ir sapņa un realitātes trauslās robežas, kā arī personības attīstība. Romānā The Benefactor (1963) galvenais varonis nespēj nošķirt reālo dzīvi no sapņiem un tikai, atmetot nošķīrumu starp tiem, iegūst brīvību un saskaņu ar sevi. Savukārt, romānā Death Kit (1967) Sontāga pievēršas pašnāvības problemātikai un netiešai amerikāņu sabiedrības kritikai. Tomēr abi šie romāni negūst plašāku atzinību, un tos aizēno Sontāgas esejas un publicistika, it īpaši 1966.g. iznākušais eseju krājums Pret interpretāciju. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados viņa pastiprināti pievēršas esejām un izdod stāstu krājumu I, etcetera. Tikai 1992. gadā romāns The Volcano Lover atnes viņai starptautisku atzinību kā rakstniecei. Līdz ar šīs grāmatas iznākšanu Sontāga paziņo, ka ir izsmēlusi sevi esejas žanrā un turpmāk pievērsīsies tikai romāniem. Iespējams, šo izmaiņu pamatā nav tikai esejas kā žanra ierobežotība, bet arī tas, ka pasaule, par kuru Sontāga rakstīja un auditorija, kurai viņas raksti un esejas tika adresētas, bija neatgriezeniski mainījusies: „Sontāgas intelektuālais izaicinājums pieprasīja plašas, labi izglītotas auditorijas esamību - un līdz ar izmaiņām Amerikas politiskajā un kultūras vidē šo prasību bija grūti ievērot”

Romāna The Volcano Lover centrā ir 18.gs. mīlas drāma, kas risinās starp 56 gadus veco angļu sūtni Neapolē, viņa jauno un skaisto sievu un tā laika varoni, angļu karavadoni - Lordu Nelsonu. Šķietami vienkāršais sižets meistarīgi savīts ar pārdomām par 18.gs. angļu aristokrātiju un sievietes lomu un stāvokli sabiedrībā. Sontāgas pēdējā romāna In America, (2000) pamatā ir stāsts par poļu aktrisi, kas 19.gs. beigās kopā ar ģimeni un domubiedru grupu emigrē uz Ameriku, lai jaunajā vidē veidotu ideālu sabiedrību jeb komūnu. Kad utopiskais plāns izgāžas, aktrise Marina ir spiesta atgriezties uz skatuves. Iedzīvinot šo vēsturisko sižetu, Sontāga veic tādu kā dubultuzdevumu: no vienas puses viņa pēta cilvēka personības attīstību, transformāciju, no otras, mēģina parādīt Ameriku imigrantu jeb „svešo” (kas zināmā mērā ir arī viņa pati) acīm. Ideja par Ameriku kā „visu iespēju zemi” romānā sasaistās ar pārliecību par cilvēka iespēju sevi pārradīt: „Mēs vienmēr ticam Amerikai. Mēs varam sākt no jauna, pāršķirt lapu, mēs varam izgudrot sevi no jauna un pārveidot sevi. Tā, manuprāt, bija Amerikas pievilcība šīs poļu emigrantu grupiņas acīs. Viņi nav ekonomiskie bēgļi. Viņi izvēlas pārcelties uz Ameriku; viņi vēlas kļūt par citiem cilvēkiem...”

Bez romāniem un esejām Sontāga rakstījusi arī stāstus un lugas un darbojusies kā teātra un kino režisore. Stāsts The Way We Live Now (1987) iekļauts Džona Apdaika sastādītajā krājumā Gadsimta labākie amerikāņu stāsti. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Sontāga uzņēmusi četras filmas, un deviņdesmito gadu sākumā ieguvusi plašu ievērību pasaulē ar Beketa lugas Gaidot Godo uzvedumu Sarajevā 1993. gadā, Dienvidslāvijas kara laikā.

Lai arī romāns The Volcano Lover atnesa Sontāgai kāroto rakstnieces slavu, tieši viņas esejas un raksti periodikā ir tās popularitātes pamatā gan sešdesmitajos gados, gan lielā mērā arī mūsdienās. Līdzīgi kā lielākā daļa Ņujorkas intelektuāļu, viņa publicējās dažādos periodikas izdevumos, piemēram, New York Review of Books, Atlantic Monthly, Nation. Plašāku rezonansi sabiedrībā rada viņas esejas par avangarda mākslu un citām aktuālām kultūras/mākslas tēmām, kas publicētas žurnālā Partisan Reviewun 1966. gadā apkoptas un izdotas krājumā Pret interpretāciju. Esejās Sontāga kritizē mākslas darba satura pozicionēšanu augstāk par tā formu un interpretējošo darbību mākslas darba vērtējumā. Viņasprāt, mākslas darbam vai tekstam nav jāmeklē kāda viņpus tā esoša jēga, slēptā nozīme. Interpretācijas jeb hermeneitikas vietā viņa piedāvā „mākslas erotiku”. Nākamajos gados sarakstītās un New York Review of Books publicētās esejas apkopotas eseju krājumā On Photography (1977). Šajās esejās līdzās estētikas problemātikai ieskanas metafizikas jautājumi, proti, kā izmainās pasaules tvērums, kad to ir iespējams iemūžināt fotogrāfijā un kā fotogrāfija „attaisno” jeb falsificē realitāti.

Pēc cīņas ar vēzi Sontāgas uzmanības lokā ienāk ētiskas dabas jautājumi un slimības/nāves problemātika, piemēram, darbā Illness as Metaphor. 90. gados un gadsimtu mijā Sontāgas vārds arvien biežāk saistīts ar komentāriem par Amerikas ārpolitiku, karadarbību un terorismu. Kopumā Sontāgas eseju tematiku varētu raksturot ar viņas izteikumu: „mani interesē viss un nekas vairāk”.

Kā uzsvēruši vairāki Sontāgas laikabiedri, viņa bijusi viena no tiem retajiem sava laika intelektuāļiem, kuru uzskati ietekmējuši plašākas sabiedrības domāšanu un attieksmi pret aktuālajām parādībām mākslā, kultūrā un politikā. Sontāgas eseju un rakstu popularitāti iespējams skaidrot gan ar tēmu un aprakstīto problēmu laikmetīgumu, aktualitāti, gan viņas īpašo stilu un valodu, kas zināmā mērā veido sintēzi starp augstas klases filozofisku analīzi un populārzinātnisku žurnālistiku, gan arī ar daudzveidīgo un šķietami teoretizēšanai nepakļaujamo tematiku, sākot ar avangarda mākslas parādībām, hepeningu, kiču, beidzot ar vēlīniem rakstiem par AIDS, terorismu u.tml.

Līdzās šo aktuālo norišu un problēmu analīzei Sontāga iepazīstinājusi plašāku Amerikas sabiedrības daļu ar Eiropas kultūras un filozofijas lielmeistariem, piemēram, R. Bartu, Ž. P. Sartru, V. Benjaminu, A. Kamī, kinorežisoriem Godāru un Bergmanu, dramaturgu un režisoru A. Arto un citiem. Ne velti viņu uzskata par „tiltu”, kas vieno Amerikas un Eiropas kultūras vides.

Uz citu laikabiedru fona Sontāgu lielā mērā izceļ viņas tekstos pausto ideju vienotība ar viņas dzīvi un politisko/sociālo darbību. Visspilgtāk šī sintēze izpaužas viņas politiskajās aktivitātēs - dažādus cilvēktiesību un pretkara tēmām veltītus rakstus papildina viņas ceļojumi uz kara skartajām vietām, piemēram, Vjetnamu, Bosniju. Savukārt, personīgās dzīves krīzi - pirmo saslimšanu ar vēzi - viņa pārvērš par intelektuālu notikumu, sarakstot vairākas esejas par slimību un tās uztveri. Kādā televīzijas intervijā Sontāga uzsver, ka „publiskās aktivitātes, stingri runājot, ir kas tāds, ko es veicu kā pilsonis un cilvēciska būtne, un tam nav gandrīz nekāda sakara ar manu literāro darbību”.Tomēr, šķiet, tieši viņas personības daudzšķautņainība un darbošanās tik dažādās jomās - literatūrā, filozofijā, publicistikā, politikā - raksturo viņu kā vienu no Amerikas 20. gs. vadošajiem intelektuāļiem: „Ja ir kāda intelektuālā loma, ko Sontāga apzināti radījusi un izpildījusi savā „publiskajā karjerā”, tad tā ir „rakstnieka-intelektuāļa” loma”.

1976. gadā Zontāgai diagnosticēja krūts un dzemdes vēzi. Pēc ķīmijterapijas un radiācijas kursa viņai izdevās izveseļoties, tomēr, iespējams ārstniecības dēļ, 1998. gadā viņai atklāja leikēmiju, no kuras viņa mira 2004. gadā.

Apglabāta Parīzē, Monparnasas kapsētā.

Avots : www.satori.lv

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas