Staņislavs Marcins Ulams (poļu: Stanisław Marcin Ulam, dzimis 1909. gada 13. aprīlī, miris 1984. gada 13. maijā) bija ebreju izcelsmes poļu/amerikāņu matemātiķis. Piedalījies Manhetenas projektā, kur deva būtisku ieguldījumu kodoltermisko ieroču izveidē. Pazīstams arī kā Montekarlo metodes autors.

Dzimis Austroungārijā, Ļvovā turīgu ebreju ģimenē. No 1919. līdz 1927. gadam mācījās ģimnāzijā, vēlāk Ļvovas Politehnikā, kuru pabeidza 1933. gadā. Pilnveidojās Viļņā, Vīnē, Cīrihē, Parīzē un Kembridžā. Kopā ar Stefanu Banahu, Hugo Steinhausu, Marku Kacu un citiem bija viens t.s. Ļvovas matemātiķu skolas dalībniekiem. 1936. gadā pēc Džona fon Neimana uzaicinājuma apmeklēja Padziļināto studiju institūtu Prinstonā. Līdz karam strādāja Hārvarda univarsitātē, vasaras pavadot Polijā. 1939. gada 20. augustā, īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma Ulams no Gdiņas devās uz ASV, kā izrādījās, uz viesiem laikiem. Ulama ģimene gāja bojā holokaustā.

1944. gada februārī iesaistījās Manhetenas projektā, Losalamosas laboratorijā Ņūmeksikā. 1946. gada janvārī Ulams dzīvībai bīstami saslima ar encefalītu. Atveseļošanās gaitā, būdams pazīstams ar datora ENIAC iespējām, Ulams radīja t.s. Montekarlo metodi problēmu risināšanā. 1951. gadā deva izšķirošu ieguldījumu kodoltermisko ieroču radīšanā, kopā ar Edvardu Telleru radīdams tā saucamo Tellera - Ulama kodolieroču dizainu.

Ulama vārdā nosaukti arī Borsuka-Ulama teorēma, Kuratovska-Ulama teorēma, Ulama spirāle, Ulama skaitlis.