Muzikoloģe, mākslas doktore, opermākslas pētniece. Izvadīta no Latvijas Mūzikas akadēmijas.

Ļaunajam liktenim labpaticies atņemt Latvijas muzikālajai sabiedrībai plaši pazīstamu latviešu opermākslas pētnieci tieši Baņutas dienā... Bet Alfrēda Kalniņa Baņuta bija pamatu pamats J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docentes mākslas doktores Sofijas Vēriņas zinātniskās darbības dāsnajam mūžam. Dzimusi Salacgrīvā, pabijusi Rūjienā, muzikālo talantu atraisījusi Valmieras mūzikas skolā un J.Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā, Sofija Vēriņa no 1952. gada līdz 1957. gadam mācījās mūsu mūzikas augstskolas muzikoloģijas nodaļā, kur absolvēja prof.Dr.h.Jēkaba Vītoliņa klasi ar pirmreizēju Nikolaja Alunāna daiļrades un radošās personības pētījumu (no diplomdarba izveidota viņas pirmā grāmata - monogrāfija Nikolajs Alunāns. R.,l959). Vienu mācību gadu aizvadījusi par mūzikas literatūras pasniedzēju Alfr.Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, Sofija Vēriņa 1958. gada rudenī uzsāka darbu Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas vēstures katedrā, kur viņa nepārtraukti strādāja līdz pat aiziešanai pensijā 1990. gada pavasarī. Kaut arī lasīto mūzikas vēstures ciklu amplitūda bija samērā plaša, sirdij vistuvākās viņai tomēr bija latviešu kultūras norises. Opera, latviešu balets, izcilākie opermākslinieki, mūsu nacionālās operas žanra izveidošanās ceļi. Par visu to 1970. gadā Ļeņingradas konservatorijā spoži tika aizstāvēta disertācija (1973. gadā tā izdota grāmatā krievu valodā Muzikālais teātris Latvijā un latviešu nacionālās operas rašanās). Daudzo publikāciju, TV un radio pārraižu klāstā izcēlās arī Sofijas Vēriņas interese par Latvijas konservatorijas vēsturi. No šejienes arī viņas pēdējā grāmata Jāzeps Vītols (R., 1991). Baltezera gleznajā klusumā, kopā ar bērniem un mīļu mazbērnu pulciņu mūsu sirsnīgā kolēģe vadīja sava atlikušā mūža cēlienu, radoši pacilātā, saulainā noskaņojumā. Uz rakstāmgalda atstāti materiāli Latvijas konservatorijas vēsturei, Nikolaja Alunāna muzikāli publicistisko rakstu izlasei... Lai vieglas smiltis mūsu iejūtīgajai kolēģei, kura 20. jūnijā guldīta ģimenes kapos Rūjienas Bērtuļa kapsētā.

Avots: Literatūra un māksla, 01.07.1994