Par Birznieku Sofijas dzīves gaitu maz kas sakāms. Viņas līdzšinējais mūža gabals pagājis Kandavā un tās tuvumā — lauku mājās.

Dzīvodama uz laukiem, tātad atrazdamās dabai tuvu, Birznieku Sofija ir kļuvusi par vienu no spilgtākām dabas apdziedātājām. Viņa vēro dabu visvisādās pārmaiņās, parādībās, visos četros gada laikos, rīta svaigumā un vakara maigumā, dienas karstumā un nakts dziļā klusumā. Vēro viņa druvu zeļam un puķi augam, tāpat kā rudens gājienu un baltos sniega laukus. Bet tomēr tikai retos gadījumos šī dabas ainu dzeja ir tikai dabas dzeja vien. Tur drīz vien ieskanas kaut kas no pašas dvēseles tādiem pārdzīvojumiem, kas nestāv tiešā sakarā ar dabas vērošanu. Tā dabas dzeja kļūst par alegorisku un simbolistisku izteiksmes līdzekli. Īpaši turpmākos gados daba ir tā, ar kuras parādību valodu dzejniece pauž savas dvēseles psiholoģiskos stāvokļus.

1902.gadā jau tiek laisti klajā stipri daudz dzejoļu. Motīvu dažādība pieaug - par nevainību, uzticību, sadzīvi. Parādās arī dzeja bērniem 1903.gadā ir izdota neliela dzejas grāmatiņa. Rakstījusi arī prozu, galvenokārt psiholoģisku.

Lielākais rakstnieces darbs ir drāma 3 cēlienos «Dzīvībai» (Kandavā, J. Birznieka izdevums, 1922.). Šis darbs gandrīz vai nepamanīts pagājis mūsu pēdējo gadu rakstniecībā. Savā ziņā tam asa mūsdienu noskaņa. Tur ir traģēdija, kas klusumā, no pasaules slēpta, mūsu dienu modernajā, īpaši pilsētas dzīve, norisinās tik bieži, tik pārak bieži par kaunu cilvēcei. Drāmas saturs īsumā šāds. Kalnarāju saimniece, kurai viena meita jau studē, bet citi bērni miruši, jūtas atkal mātes cerībās. Viņa par to priecājas, bet vēl priecīgāks ir pats Kalnarājs. Viņš jau tagad redz nākošajā bērnā savu nesasniegto ideālu tālāku veidotāju. Redzot šo sava vīra prieku un cerību, arī topošā māte pārdzīvo patīkamu gaidu pilnas dienas. Bet tad atbrauc meita no pilsētas. Viņai pavisam citādi uzskati. Viņai pat kauns par savu māti, viņai nu arī būtu uz laiku jāpaliek mājās — palīdzēt saimniecībā. To meita negrib, un sava kavaliera, kaimiņu māju saimnieka dēla, studenta-mediķa pabalstīta, paklusām sāk virzīt mātes domas uz jaunās dzīvības nomaitāšanu dīglī. Viņiem izdodas māti aizvilināt uz pilsētu pie ārsta. Pats Kalnarājs par slepeno nodomu dabū zināt tikai tad, kad ir jau par vēlu. Sāpēs un izmisumā viņš saka smagus apvainojumus sievai acīs, līdz viņu, nelaimīgo sievu, sagrābj izmisums un tā ielec akā. Traģisku ceļu būtu varbūt gājis arī pats Kalnarājs, bet viņu pēdējā brīdī vēl satver aiz rokas sievas māsa Marija: «Tu esi svētīts dzīvībai!» Drāmas pamata doma: dzīvība ir svēta, pret to nedrīkst noziegties, kā to modernā pilsēta dažreiz pieļauj. Kas noziedzas pret dzīvību, tas ies izmisuma pilnus ceļus.

Avots: Sieviete, 01.09.1925

Apbedīta Zemītes kapos.