Gaidu vadītāja, Latvijas aizsardžu priekšniece ārzemēs. Dzimusi Rīgā, mirusi Toronto.

"Latvija Amerikā" 2003.gadā raksta: "Pēc ilgas cīņas ar ļaunu slimību šī gada 6. jūlijā mūžībā aizgāja pazīstamā gaidu vadītāja un DV darbiniece Silvija Ozola, dzimusi Kundženova. Silvija Ozola dzimusi 1934. g. 6. augustā Rīgā. Agrā bērnībā zaudējusi vācu okupācijas varas paņemto tēvu. Tikai pēc kara noskaidrojās, ka tas savu mūžu beidzis Mauthauzenas koncentrācijas nometnē. 1944. g. rudenī Sarkanajai armijai atkal tuvojoties Rīgai, Silvijas māte ar somu rokā un meiteni pie otras rokas tikusi uz bēgļu kuģa, lai nokļūtu Vācijā, DP nometnē. Mācoties nometnes skolā, Silvija 1945. g. iestājusies latviešu gaidās, un gaidu solījumam palikusi uzticīga visu mūžu, strādājot 43 gadus par gaidu vadītāju. Mātei otrreiz apprecoties, ģimenei 1949. g. paveras ceļš uz Kanādu, jo Kanādai vajadzēja laukstrādniekus. 1958. g. Silvija slēdz mūža derību ar skautu vadītāju un Ontario agronomisko darbinieku Edmundu Ozolu. Laulība svētīta ar meitiņu Veltu, kas pēc guntiņu, gaidu un lielgaidu pakāpju iziešanas tagad pati ir gaidu vadītāja. Vīram pildot amatus DV organizācijā, arī Silvija tiek ieinteresēta un iestājas Toronto DV nodaļā, kur ilgus gadus nepārtraukti darbojas vanadžu kopas valdē, bijusi arī kopas priekšniece un DV nodaļas sekretāre. Latvijai atbrīvojoties no krievu okupācijas, Edmuns Ozols iesaistās atjaunotās Latvijas Aizsargu organizācijas vadībā. Silvija, vienmēr uzticīgi sekojot un palīdzot vīram, dod aizsardžu zvērestu, un vēlāk viņu izrauga par Latvijas Aizsardžu organizācijas priekšnieci ārzemēs. Silvijas Ozolas lielākie panākumi tomēr ir jaunatnes latviskā audzināšanā. Darbojoties gaidās, viņa bijusi guntiņu vadītāja, ilggadēja Kanādas gaidu jendas priekšniece un Gaujas 14. gaidu vienības priekšniece. Viņa iesaistās arī TLB Sestdienas skolas darbā, kur 9 gadus māca latviskās tradīcijas. Piedalās arī vairākās 3x3 nometnēs Latvijā, kur pat brīvajos brīžos mācījusi latviskos pinumus. Daudz gadus piederējusi pie Latviešu Daiļamatnieku apvienības. Silvija nodibināja un kopā ar meitu vadīja mazu izdevniecību „Ozols Publishing Co", kas starp citu izdeva arī latviešu autoru darbus. Savā laikā trimdā ļoti trūkstot ilustrētām latviešu mazo bērnu grāmatām, viņa daudzas pārtulkoja un sagatavoja latviešu skolu un ģimeņu vajadzībām. Viņa bija arī filatēliste un palīdzēja vīram filatēlistu žurnāla Krājējs izdošanā. Bija arī vispasaules filatēlistu biedrības „Scouts on Stamps Society International" biedre un „Baden-Powell Guild" locekle. Caur viņas rokām gājuši desmitiem tūkstošu lietotu pastmarku - tās krājot, mazgājot, žāvējot un ievietojot attiecīgos albumos. Visur, kur Silvija piedalījās, viņa to darīja ar sirdsdedzi un vienreizēju pacietību. Tāda pat viņa bija arī savā ģimenē. Sabiedrība arī atzina viņas izcilos nopelnus. Apbalvota ar DV XV un DV CV atzinības rakstiem, latviešu gaidu augstāko godazīmi - Dzintara saktas ordeni, abām latviešu skautu pateicības zīmes „Saulītes" šķirām un šī gada 15. maijā apbalvota ar atjaunoto Latvijas Aizsargu medaļu „Par centību". To viņai šī gada Jāņos pasniedza viņas dzīvesdraugs, ar ko kopā pavadīti 45 laimīgi gadi. Bija apbalvota arī ar divām Ontario provinces brīvprātīgo darbinieku godazīmēm. Izvadīta šī gada 11. jūlijā ar gaidu vadītāju un DV vanadžu goda sardzi. Dievvārdus teica māc. Ilze Kuplēna-Juarte (Ewart). Dziļas mīlestības pilnus atvadu vārdus teica aizgājējas vīrs Edmunds Ozols un meita Velta, kas arī nolasīja mātes aiziešanai veltītu pašas sacerētu dzejoli. Dziļās sērās un mūžīgā mīlestībā paliek vīrs Edmunds un meita Velta. Silvija tika pārpelnota, un viņas pelni tiks aizvesti uz dzimtenes kapsētu Zemgalē.