Silvāna Mangano (itāļu: Silvana Mangano; dzimusi 1930. gada 21. aprīlī, mirusi 1989. gada 16. decembrī) bija itāļu kino aktrise.

Savu karjeru sākusi itāļu neoreālisma kustības laikā un kļuvusi par vienu no vadošajām itāļu aktrisēm, kā arī par 1950. un 1960. gadu seksa simboliem. Par filmām Il processo di Verona (1963), "Raganas" (Le streghe, 1967) un Lo scopone scientifico (1973) saņēmusi David di Donatello balvu kā labākā aktrise.

Otrā pasaules kara kara laikā uzaugusi nabadzībā, Mangano mācījās dejošanu un strādāja par modeli un 1946. gadā Romā uzvarēja skaistumkonkursā. Tas noveda pie karjeras kino, kur viņas pirmā nozīmīgā loma bija filmā Riso Amaro (1949).

Savas karjeras laikā strādājusi pie tādiem pazīstamiem režisoriem kā Pjēra Paolo Pazolīni, Lukīno Viskonti, Alberto Latuadas un Vitorio De Sikas.

Atveidojusi lomas tādās filmās kā 

• Ulisse (1954), 
• L'oro di Napoli (1954), 
• La grande guerra (1959), 
• Barabbas (1961), 
• Oedipus Rex (1967),
• "Teorēma" (Teorema, 1968),
• "Dekamerons" (1971),
• "Nāve Venēcijā" (1971),
• "Ludvigs" (Ludwig, 1973) un
• "Ģimenes portrets interjerā" (Gruppo di famiglia in un interno, 1974).

Karjeras noslēgumā atveidojusi arī otrā plāna lomas Deivida Linča filmā "Kāpa" (1984) un Ņikita Mihalkova filmā "Melnās acis" (Oci ciornie, 1987).

1949. gadā apprecējusies arī itāļu kino producentu Dino De Laurentisu.