Divdesmit divus gadus viņš strādā vienā un tai pašā kolektīvā, vienā un tai paša darba postenī. Vecāka gada gājuma latvieši atceras Zirdziņu, plašākām sporta aprindām tikpat kā nepazīstamo Valmieras mūrnieka dēlu, kas uzstādīja pasaules rekordu soļošanā. Tas bija 1933. gadā, un  Latvijas prese to paziņoja šādi: «Kamēr mūsu soļošanas lielmeistars Daliņš brauc uz Londonu, lai cīnītos ar pasaules rekordiem, tikmēr viņa skolnieks Zirdziņš pasaules rekordu uzstāda tepat Valmierā. Vakar Valmierā notika pilsētu sacīkste riteņbraukšanā «Valmiera — Tērbata». Programmā bija arī soļošana, un Zirdziņš veica distanci jauna pasaules rekorda laikā - 12 min 37,4 sek.» Tas bija negaidīti un spoži, kā komētas uzliesmojums. Taisnība bija tiem pašiem 1933. gada laikrakstiem, kas par notikušo ziņoja sekojošo: «Valmierieši par savu jauno zvaigzni bija ļoti laimīgi. Viņš ir simpātiska izskata jauneklis. Neprecējies. Balta raga brillēs. Strādā Dūņa grāmatnīcā. Visu sacensības laiku Daliņš, kas tajā laikā bija brīvs, sniedza savam māceklim padomus».

Nezinātājs maldīsies, ja domās, ka Rūdolfs šim rekordam bija gatavojies dienu un nakti un līdz tā sasniegšanai noplēsis krietnu desmitu kurpju. Tieši otrādi — soļošanai viņš pievērsa niecīgu uzmanību, jo viņa sirds piederēja un vēl tagad pieder futbolam. Bet tā kā tolaik visi sportiskie puikas piedalījās visos iespējamos (arī pašu izdomātos) sporta veidos, tad Rūdis, futbola puiku sakūdīts, izmēģināja arī «pirkstgala papēža» veiksmi. Tā izrādījās reti labvēlīga.