Latvijas PSR Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas direktors no 1948. līdz 1957. gadam.

Dzimis Sēlijā, Saukā, zemnieku ģimenē, viņš 1914. gadā  bēgļu gaitās nokļuva Krievijā. Ģimene apmetās Maskavā, kur nomira tēvs. Māte un māsa pēc trim gadiem aygriezās Latvijā, bet piecpadsmitgadīgais Rūdolfs , revolucionāro notikumu aizrauts, paliek svešumā. Maskavā viņs mācījās aktieru skolā, tad kādu laiku darbojās Meierholda trupā, vēlāk kā administrators strādāja slavenajā Maskavas Dailes teātrī. Aizrāvies ar kino, pārgāja darbā uz "Mosfiļm" un M.Gorkija kinostudiju. Sākoties Otrajam Pasaules karam, pieteicās brīvprātīgi, kaut arī, būdams kuņģa čūlas slimnieks, no armijas bija atbrīvots. Kaujā pie Kurskas smagi ievainots, 1943. gadā viņš atgriezās Maskavā pie sievas Ņinas un meitiņas Mariannas un atsāka strādāt Maskavas Dailes teātrī, šoreiz ka komendants. Karam beidzoties, Rūdolfu Bērziņu komandēja uz Latviu, lai Rīgas jūrmalā iekārtotu atpūtas namu Maskavas slavenībām – teātra un kino aktieriem, kuri tagad kuplā skaitā ļoti labprāt brauca uz "eiropeisko" pilsētu pavaļoties. R.Ozoliņš sameklēja savus radus – māti un māsu, kuras dzīvoja laukos un ar ģimeni palika Dzimtenē. Viņu izraudzīja par Rīgas horeogrāfijas vidusskolas pirmo direktoru. Pēc dabas būdams inteliģents, tolerants un sirsnīgs cilvēks, viņš ļoti uzticējās savam kolektīvam. Varbūt tāpēc R.Ozoliņš skolas specifiskajās niansēs nejaucās, galvenā noteicēja bija un palika Ņina Gavrilova, kura dažbrīd tika pilnvarota rīkoties arī ar finansēm. [..] Kā jau mēdz notikt, ticība cilvēku godīgumam tiek izmantota savtīgi. Arī skolā pagadījās kāds, kurš pievīla un 1957.gada 5. janvārī Rūdolfu Ozoliņu atbrīvoja no Rīgas horeogrāfijas vidusskolas direktora amata.