Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa teicēja.

Rozālija Slišāne dzimusi 1912. gada 18.novembrī Šķilbēnu pagasta Ančipovā piecu bērnu ģimenē. Viņa tikai 3 gadus mācījusies Baltinavas pamatskolā.

Dziesmas Rozālija mācījusies no mātes un vecāsmātes. Viņa bijusi Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa galvenā teicēja. Savas labestības, mīļuma un sirds siltuma dēļ ansamblī saukta par Razulīti. Razulītes dzīve, lai cik grūta, bijusi pilna dziesmām un dziedāšanas prieka. Dziedāts vienmēr un visur - radu godos, talkās, mēslus vedot, labības tīrumā, siena pļavā, kāzās, bērēs. Dziedāti aizlūgumi par mirušajiem - saļmas. Viņas galvenā atziņa, ka dziedāšana strādājot nenotiek kā pēc programmas uz skatuves, bet dzīve pati nosaka repertuāru.

Tā arī ir galvenā māksla dzīvot - jāzina, jājūt, kad, kur un ko drīkst darīt un dziedāt, tad „nodzīvosi simt gadu visu cienīts un godāts”. Razulīte jau vairāk kā astoņdesmit gadu vecumā uz mēģinājumiem trīs kilometrus attālajos Šķilbēnos gājusi kājām un uz jautājumu „Vai nav par grūtu?” atsmējusi „Vo,vo! As itū vorgumu nagribu sev pīlaist. Man napateik, kai vecenes vaid- ui, navaru, navaru! As vysu varu!”

Viņas no senčiem mantotā dziesma "Mōte muna momuleņa" aizskanējusi pa visu Latviju, jo to savulaik ierakstīja Jānis Šipkēvics.

Rozālija Slišāne, tāpat kā citas Šķilbēnu sievas, dziedājusi saļmas – mirušo aizlūgumus, maijā ar sievām sanākušas kopā un dziedājušas Jaunavai Marijai par godu. Viņa paspējusi aizbraukt gan uz Dziesmu svētkiem un folkloras festivāliem, gan uzturēt kārtībā savu sētu.

Rozālijai Slišānei 2006. gadā piešķirta VKKF mūža stipendija. 

Mirusi Rozālija 2006. gadā un apglabāta Breksenes kapos.

Avots: Balvu bibliotēka