Kapiņš pilnīgi aizmirsts un neapkopts.

1978.gada "Cīņa" raksta: "Annužu kapos pie Sabiles ir apglabāts cilvēks, kura piemiņas plāksnē iekalti neparasti vardi: «Tāšu solists Roberts Rezebergs 1893 - 1951». Pirmo reizi par viņu izdzirdēju Talsu muzeja ekspedīcijas laikā. Tas notika pirms dažiem gadiem Sabilē skolotajās Līnas Lanskajas dzīvokli. Toreiz uzzināju nedaudz. Sapratu, ka runa ir par vispusīgu un talantīgu cilvēku, kurš diemžēl nav spējis pārvarēt visus šķēršļus cejā uz patiesas mākslas virsotni. Tomēr gribējās par šo dzīvi noskaidrot vēl vairāk. Tikos ar daudziem cilvēkiem un vienmēr sastapu viņu dzi|u un patiesu cieņu pret Robertu Rezebergu. Daži visus šos gadus glabāja par piemiņu viņa zīmējumus, skulptūras. Rīdziniece Dora Vizule savas atmiņas par jaunības draugu bija uzrakstījusi jau krietni pirms mana apciemojuma. Patiesībā tā bija viņas runa atceres vakarā neilgi pēc Roberta Rezeberga nāves. Dora Vizule iepazinās ar viņu pirmā pasaules kara laikā Sabilē. Roberts tolaik jau bija Ventspilī mācījies glezniecību, bet Rīgā vijoļspēli. Viņš rakstīja dzejoļus, apguva vācu un franču valodu, lai varētu lasīt oriģinālā valodā grāmatas par mākslu. Tajos gados viņš sāka pievērsties tēlniecībai. Pliena plāksnēs atveidoja portretus un sižetiskas ainas. Vēlāk radās izdevība apmeklēt Rīgas tautas augstskolas E.Meldera vadīto tēlniecības studiju. Tās izstādē Rīgas pilsētas Mākslas muzejā 1933.gadā bija arī divi viņa darbi — «Galva» un «Cinis». Mākslinieks Žanis Sūniņš ar Robertu Rezebergu iepazinās 20. gadu sākuma. Viņi satikās Talsos pie Teodora Dauges, kas bija ļoti inteliģents cilvēks un ļāva jauniešiem izmantot savu plašu bibliotēku. Vēlāk abi sastapās Mākslas akadēmijā, kur Žanis Sūniņš studēja glezniecību, bet Roberts Rezebergs bija tikko atnesis profesoriem parādīt savus darbus tēlniecībā. Sistemātiskām studijām akadēmijā viņam nebija līdzekļu. Roberts dzimis kalpu ģimenē, kurā bija divas meitas un trīs dēli. Bez tēlniecības savā dzīvē Roberts Rezebergs daudz pievērsās arī mūzikai. Dienesta laikā vadīja pulka orķestri. 1924.gadā Rīgā beidza koru diriģentu kursus. Saglabājusies nošu burtnīca ar viņa komponētajām dziesmām. Grafiķis Pauls Šterns atceras, ka jau 30. gados Roberts vēlējies nākotnē nodibināt orķestri, kurā visi spēlētu ar pašdarinātiem instrumentiem. 1947.gada martā no Rīgas uz viņa toreizējo dzīves vietu Tukuma apriņķī izsūtīja svarīgu vēstuli. To rakstīja LPSR Valsts filharmonijas latviešu tautas instrumentu orķestra mākslinieciskais vadītājs S. Krasnopjorovs. Viņš bija uzzinājis par Roberta Rezeberga nesen radīto instrumentu, kas vēstulē nosaukts par spīganu jeb bērza tāsi. Viņu aicināja izgatavot 15—20 minētos instrumentus un apmācīt dažus vietējos cilvēkus to spēlēt. Roberts Rezebergs izgudrojumu aizveda uz Rīgu. 1947.gada jūnijā notika republikāniskā mākslinieciskās pašdarbības skate. Tās noslēguma koncertā piedalījās arī Roberts Rezebergs. Lūk, ko pēc tam rakstīja «Padomju Jaunatnē»: «Apbrīnojami bagāta un daudzpusīga ir mūsu tautas māksla. Madonas apriņķa kultūras nama salona orķestris spēlē Rubinšteinu un Casano, bet sirmais Matkules pagasta zemnieks Roberts Rezebergs no bērza tāss izvilina citu brīnišķīgu melodiju: «Varen plaša mana zeme dzimtā».» Laikrakstā ievietots viņa attēls koncerta laikā. Redzams, ka instruments neliels, ko izpildītājs ar abām rokam tur pie mutes. Taču skatē Roberts Rezebergs nepiedalījās vienīgi kā tāšu solists. Rīga bija izstādīti viņa darbi sīkplastikā. Tie izraisīja lielu interesi, jo bija izmantots neparasts materiāls — koka saknes un zari. No īpatnējiem dabas veidojumiem bija radītas cilvēku un dzīvnieku figūras. Gleznotājs Leonīds Ariņš, kurš ar Robertu Rezebergu ticies Tukuma muzejā, uzskata, ka viņš koka saknes un zarus pie mums sācis izmantot pirmais. Toreiz to esot saukuši par žagaru plastiku. Mūža beigās Roberts Rezebergs kādu laiku diriģēja kori, un dziedātāji arī uzstādīja kapa plāksni ar neparasto tekstu. A. Priedītis "