Roberts Mūks ir pasaulē plaši pazīstams latviešu izcelsmes filozofs, kulturologs un reliģiologs.

Roberts Mūks: "Mani sacerējumi ir par visu ko un neko. Es esmu visumā un visums ir manī. Ar savu mazumiņu es piedalos lielajā simfonijā, simfonijā bez diriģenta. Mana filozofija ir dzeja bez atskaņām, un mana dzeja − filozofija bez atskaņām."

 Dzejnieks un filozofs Roberts Mūks (īstajā vārdā Roberts Avens) dzimis (jeb kā pats teica - "pārdzimu") 1923. gada 14. janvārī Rēzeknes apriņķa Galēnu pagastā (tagadējā Riebiņu novadā). Tēvs Miķelis Avens strādāja par pagasta skrīveri. Mācības viņš uzsāka Dricānos un ar pūlēm pabeidza pamatskolu Maltas pagastā. Par pīpēšanu un citām izdarībām viņam nācās aiziet no skautiem.

Tad tēvs Robertu nosūtīja uz Aglonas klasisko ģimnāziju.Tur viņš kopā ar draugiem bez atļaujas braukāja pa Cirīša ezeru, nakšņoja Upuru salā un rakstīja pantiņus meitenēm. Katru dienu ģimnāzistiem kopsolī bija jāiet uz Svēto Misi. Kā atzinis pats R. Mūks, par spīti visām dumpībām Aglonas ģimnāzijā pavadītajā laikā viņā izveidojies kāds reliģisks noslāņojums, katoliski hierarhisks lietu skatījums, kas saglabājies visa mūža garumā (viņš to dēvē par katoliski hierarhisko lietu skatījumu: šai pasaulītē ir iedēstīta zināma kārtība, no kuras nevar izvairīties, ja negrib padoties haosa spēkiem).

No Aglonas R. Mūks pārcēlās uz Rīgu un iestājās 1. Valsts klasiskajā ģimnāzijā, kur viņam radās dziļa interese par sengrieķu un latīņu valodu un apbrīna pret klasisko senatni. Rīgā R. Mūks labprāt apmeklēja latviešu filozofu T. Celma, P. Jureviča un P. Dāles priekšlasījumus "Māmuļā" (Rīgas Latviešu biedrība).

Ģimnāzijas gados ar pseidonīmu R. Lūks parādījās pirmie R. Mūka dzejoļi latgaliski un filozofiskie sacerējumi „Rēzeknes Ziņās” un Daugavpils avīzē „Daugavas Vēstnesis”. Vēlāk R. Mūks daudz publicējās žurnālā „Ceļa Zīmes”, laikrakstos „Laiks”, „Londonas Avīze” u. c.

Lai varētu studēt, pēc ģimnāzijas beigšanas (1942. gadā) R. Mūkam nācās vienu gadu pavadīt darba dienestā Vācijā. Atgriezies Rīgā, viņš iestājās Latvijas Universitātes Klasiskās filoloģijas fakultātē, kur paguva noklausīties tikai vienu lekciju, jo bija jāiet leģionā.. Leģionārus aizveda uz Poliju, kur viņi kādā sādžā raka kartupeļus, pēc tam Mūku nosūtīja uz tulku skolu Oranienburgā pie Berlīnes, kur mācīja vācu valodu un mērķī šaušanu. No tiem laikiem viņam ir pilnīgi pretīgs militārisms un viss, kas saistīts ar iešanu kopsolī. Mūks skaitījās 15.latviešu divīzijā, un, krieviem tuvojoties Berlīnei, kareivji pulkveža Januma vadībā disciplinēti meta plintes krūmos un nonāca angļu gūstā. Tā beidzās viņa kara gaitas, neizšaujot nevienu lodi (pēc paša vārdiem: ja būtu šāvis, droši vien tik un tā nebūtu trāpījis). Sekoja seši mēneši gūstekņu nometnē. Kad angļi bija noskaidrojuši, ka latviešu leģionāri nav gluži tas pats, kas Waffen SS, viņus palaida brīvē.

Mūks devās uz Vircburgas “dīpīšu” nometni Bavārijā, kur jau bija apmetušies viņa vecāki. Viņš iestājās Vircburgas universitātēs Filozofijas fakultātē,  kur gan nekāda nopietna studēšana neiznāca. Vēlāk R. Mūks devās uz Baltijas universitāti Hamburgā, taču drīzumā tā tika likvidēta un viņš atgriezās Vircburgas nometnē. Izjūtot vēlēšanos būt par priesteri, 1946. gadā R. Mūks devās uz Beļģiju, kur netālu no Antverpenes latviešu katoļu bīskaps B.Sloskāns un dr.B.Kokins bija nodibinājuši kaut ko līdzīgu katoļu semināram. Taču latviešu mācībspēku trūkuma dēļ studēt gribētāji tika izmitināti pa beļģu semināriem. Mūks nonāca Luvēnas universitātē. Tur viņš saprata, ka mācītājs no viņa neiznāks – nevarēja samierināties ar vienu otru dogmatisku ticības formulējumu. Pametis semināru, Mūks kādu laiku pastrādāja fabrikā, kur dabūja diloni. Apārstējies viņš iestājās Briseles universitātes Žurnālistikas fakultātē, ko beidza 1953.gadā, iegūdams maģistra grādu.

1954.gadā R.Mūks izceļoja uz ASV. Apmeties Mičiganas štatā, kur jau dzīvoja viņa vecāki un citi radi, viņš uzsāka darbu vietējā klavieru fabrikā. Iebraucis Amerikā, Mūks angliski neprata nemaz, taču drīz valodu apguva un iestājās Mičiganas universitātē. Pēc pusotra gada viņš bija saņēmis maģistra grādu bibliotēkzinībās un dabūja darbu kādā katoļu koledžas bibliotēkā. 50.gadu vidū viņš sāka presē publicēt savus dzejoļus. 60.gados sāka parādīties Mūka filozofiskie apcerējumi un esejas angļu valodā.

Sekoja studijas Ņujorkas Fordhama universitātes Filozofijas fakultātē un 1970.gadā aizstāvēja disertāciju par M.Eliādes uzskatiem un kristietību un ieguva doktora grādu filozofijā (specialitāte – salīdzināmā reliģiju vēsture). Filozofijā R. Mūks galvenokārt ir pievērsies arhetipiskajai psiholoģijai un Austrumu reliģijām. Viņš mēģina uzcelt tiltu starp Rietumiem un Austrumiem.

1980. gadā iznāca pirmā R. Mūka psiholoģiskā grāmata „Iztēle ir realitāte” (Guntis Berelis tulko "Iztēle un īstenība"). Tā balstās uz K. G. Junga, D. Hilmana, M. Heidegera un H. Korbēna atziņām un pētījumiem. R. Mūks ir veicis pētījumus arī par P. Tillihu, antropozofiju un tās dibinātāju R. Šteineru u. c. Angliski rakstītos filozofiskos sacerējumus viņš publicēja ar īsto vārdu Roberts Avens. Viņa grāmatas tulkotas daudzās pasaules valodās.

 Līdz 1987.gadam viņš bija reliģijas vēstures profesors Aionas koledžā Ņūrošelā. Ļoti spilgta pieredze bija tikšanās ar tibetiešu garīgo līderi Dalai Lamu, kuru Mūks koledžas vārdā sveica, kad tam tika piešķirts goda doktora nosaukums.80.gadu beigās pārcēlās uz dzīvi Kalamazū, Mičiganas pavalsts.

60. gadu sākumā trimdas periodikā sāka parādīties R. Mūka dzejoļi. Pirmā dzejas grāmata "Nāve un Otto" (1968), tad "Krokodilis un es"(1980.- saņēma Zinaidas Lazdas balvu).Viņa dzejā izpaužas ass intelekts un skeptiska ironija, kas apvienota ar alkām pēc mīlestības, maiguma, jutekliskā un garīgā, Zemes un kosmosa, cilvēka un dabas vienotības, par dominanti uzskatot cilvēka mūžīgo atrašanos starp neziņu, tumsu, instinktiem un garīgo aktivitāti, skaistuma un humānisma sargāšanu, starp piesaisti laikmeta maldiem un vēlmi atrast un izjust ārpuslaicīgo.

Amerikā R. Mūks bija Latvijas Rakstnieku apvienības (LaRA) biedrs.

Latviju pēc ilgiem gadiem Mūks atkal ieraudzīja 1989.gadā. Periodiski dzīvodams gan ASV, gan Latvijā, 1991.–1993.g. viņš bijis Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, 1998.gadā viņš kļuva par šīs augstskolas goda doktoru. Kopš 1998.gadā Mūks dzīvoja Rīgā un turpināja publicēt filozofiskās un dzejoļu grāmatas.

2001.gadā iznākušais dzejoļu krājums “Ar pīpi uz mākoņu malas” saņēmis K.Barona fonda prēmiju. 

2003.gada 20.oktobrī R.Mūkam piešķirts IV pakāpes Triju zvaigžņu ordenis kā filozofam un kultūras darbiniekam.

 2004. gadā dzejnieks saņem Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas Piemiņas fonda naudas balvu literatūrā.

Roberts Mūks miris 2006.gada 4.janvārī, 10.janvārī notka atvadīšanās Krematorijas zālē, 28.janvārī viņa pīšļi apglabāti Galēnu kapsētā.

Vaira Vīķe Freiberga: "Roberta Mūka devums ir nezūdošs un īpaši vērtīgs ar to, ka tas ir tilta cēlājs starp dažādām domāšanas tradīcijām. Mēs viņu daudzinām arī kā cilvēku, kurš, sakņojoties Rietumeiropas vērtībās, ir spējis celt tiltus pāri dažādiem kontinentiem, zemēm un kultūrām. Viņa darbi ir bijuši un paliek stabila vērtība, pie kuras lasītājs, reiz pienācis, var vienmēr atkal atgriezties un ļauties domu dziļumam," 

Darbi filosofijā: Reliģija un misticisms (1994), Dieva Pērtiķa zīmē. Domas par pasaules galu (1996), Kosmiskais narcisms. Korbēns un viņa eņģeļi (1997), Paradīzes mīts (1998), Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā (1999),Ceļā uz  Rietumu nirvānu caur Latviju (2000), Sakrālā un profānā polaritāte Mirčas Eliades darbos un kristietībā (2002), Jaunā viedība: Heidegers, Hilmans un eņģeļi (2002), Emanuels Svēdenborgs – Rietumu Buda (2003), Dievs, dievi un velniņi (2005).

Dzeja:  Nāve un Otto (1968); Krokodils un es (1984); Kad vairs nav govju (1989); Kali juga (1990). Latvijā – no šiem četriem krājumiem veidota izlase Erotika (Panorāma, 1992) un ...aizgājis pie čūskām uzlabot veselību (Cīrulis, 1994).  Tālāk Ar pīpi uz mākoņa malas (2001), Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā. Esejas un dzeja (2002).     Avots: Rēzeknes Centrālā bibliotēka