Pianiste, mūzikas pedagoģe, ērģelniece, kordiriģente Rita Pētersone piedzima un bērnību pavadīja Praulienes pagastā Vidzemē, Madonas tuvumā. Savu pirmo muzikālo izglītību viņa guva ģimenē. Tēvs bija skolotājs, ērģelnieks baznīcā, kordiriģents un meitai pirmais mūzikas skolotājs. Vēlāk viņa mācījās pie A. Vintera Madonā. Arī māte bija ļoti muzikāla. Bērnībā, vēl pirms Rita pazina notis, viņa no mātes bija iemācījusies daudz tautasdziesmu, un kora mēģinājumos tās ne tikai dziedāja, bet arī vienkāršā harmonizācijā atskaņoja ar klavierēm. Vēl skolniece būdama, viņa spēlēja ērģeles Lazdonas draudzes baznīcā.
Rita ļoti mīlēja savu vecāko brāli Haraldu Medni, Latvijas slaveno koru diriģentu. Brālis viņai dzīvē bija liels atbalsts. Rīgā Ritas skolotājs bijis komponists Alfreds Kalniņš, bet, kad viņš 1927. gadā aizbrauca uz Ameriku, kur viņam piedāvāja ērģeļnieka darbu, Rita sāka mācīties pie pianista D. Zostes. Mācoties konservatorijā un pēc tās beigšanas, viņa daudz koncertēja Rīgā un ārpus Rīgas, bija soliste simfonisko orķestru koncertos Latvijas Universitātes aulā un Ķemeros.
Vācijā Rita Pētersone papildinājās klavierspēlē pie prof.Pembauera. Viņa koncertēja Ingolštatē ar čellistu Alfrēdu Ozoliņu, abi kopā apceļoja amerikāņu zonas bēgļu nometnes, to iemītniekus iepriecinot ar koncertiem. 1950. gadā Pētersoni ieceļoja ASV, un Rita bija Ņujorkas ev. lut. draudzes ērģelniece Bronksā un Jonkeros. Viņu aicināja spēlēt ērģeles un vadīt kori arī amerikāņu draudzē. Kādu laiku Rita spēlēja klavierpavadījumu solistei Elzai Zebranskai, piedalījās arī plates ieskaņošanā. Viņa vadīja latviešu kori Bronksā un nodibināja skolēnu kori, kas piedalījās Dziesmu svētkos Toronto (1961) un Klīvlandē (1963). Ap to laiku arī citi attapās, ka jaunajām balsīm ir liels potenciāls un jaunatne jāiesaista latviskos sarīkojumos, ja grib, lai jaunieši saglabā latvietību.
Kolumbijas universitātē Rita Pētersone papildinājās ērģeļspēlē un diriģēšanā. Dēls dr. Viesturs Pētersons stāstīja, ka savlaik viņa Ņujorkā vadīja trīs korus - jaunatnes kori, baznīcas kori, jaukto kori. Trīspadsmit vasaras viņa aizvadīja Katskiļu kalnos draudzes vasaras nometnē, kur bērniem iemācīja Otīlijas Baštikas tulkoto Mansela Ramseja dziesmu „Māci man ticēt, Kungs, māci man lūgt", kas kļuva ļoti populāra. Cilvēkam, kas strādā ar bērniem un jauniešiem, jābūt pacietīgam un izturīgam, un R. Pētersone tāda bija. Viņas audzēknis Aldis Lagzdiņš iestājās Džuljarda mūzikas skolā, saņēma vairākas stipendijas un godalgas un kļuva par ievērojamu ērģelnieku.
Pētersoni 1977. gadā pārcēlās uz Dienvidkaliforniju. Šeit Rita Pētersone bija jau tādā kā pus pensijā. Viņai vēl bija klavierskolnieki, ja vajadzēja, viņa spēlēja ērģeles latviešu baznīcā, bet tik aktīva kā agrāk Ņujorkā vairs nebija. Soliste Brigita Jerumane pastāstīja, ka Rita Pētersone viņai nereti spēlējusi klavierpavadījumu un uzdāvināja daudz solodziesmu nošu burtnīcu, kuras, iespējams, mantotas no Elzas Zebranskas. Zenta Cīrule atceras, cik krāšņi ap Pētersonu māju ziedēja baltās kallas un ka klēpjus viņa veda Lieldienās baznīcas greznošanai.
Prāvests Dāvis Kaņeps lūdza Ritu Pētersoni dievkalpojumā spēlēt ērģeles reizēs, kad Egīls Ozoliņš, Nora Mičule un Brigita Džeimsone bija izbraukuši. R. Pētersone gan ieminējās, ka sen neesot to darījusi, bet nāca un spēlēja. Atceros, pēc kāda dievkalpojuma, kad gājām ārā no baznīcas, viņa spēlēja brīnumskaistu skaņdarbu. Vēlāk pajautāju, kas bija šī skaņdarba autors, un viņa smaidot atbildēja: „Ak, es tikai improvizēju..." Tāda improvizēšana un klausītāju siržu priecināšana ir liela Dieva dāvana. Gadiem ritot, Rita Pētersone, viena palikusi, pārcēlās uz daudzdzīvokļu ēku. Dēls Viesturs Pētersons viņu ilgi vadāja, līdz atrada dzīvoklīti, kas mātei patika. Tur atradās vieta klavierēm, pa logu skaists skats uz kalniem.
Māksliniece Rita Pētersone aizmiga mūža miegā 96 gadu vecumā, savām mīļajām mazmeitām Astrai, Britai un Indrai klātesot. Bēres vai piemiņas brīdi viņa lūgusi nerīkot, un dēls Viesturs nelaiķes mātes un jau agrāk mirušā tēva Teodora Pētersona pelnu urnas vedīs uz latviešu kapiem Katskiļu kalnos. Gaiša un sirsnīga cilvēka mūžs beidzies. Paldies Ritai Pētersonei par visu, ko viņa latviešu labā darīja.

Avots: Laiks, 28.11.2009