Dzimšanas vieta: 1903.g. Penkule;

miris: 07.03.1942.g.

Kirovas apgabals, Vjatlags

informācijas avots:

Aizvestie

Latvijas Valsts arhīvs 2007.gads.

Otrais papildinātais izdevums.

***

IMOBERSTEGS Rihards Jēkaba d., sabiedrisks darbinieks.
*1903. V 22. Beļavas pag. + 1942.III 07. Vjatlagā, Krievijā
1919. III 16./XI 13. Valmieras kājnieku pulka kareivis,
1923. II 02. Apbalvots: Igaunijas atbrīvošanas medaļu #4073,
1933/1940. Aizsargu organizācijā,
1932. IX 01. Apbalvots: Trīs Zvaigžņu ordeņa V šķiru #1076,,
1934. VIII 10. Jelgavas XVI aizsargu pulka V Eskadrona vada komandieris,
1939. Penkules cukurbiešu audzētāju biedrības priekšnieks,
1941. VI 14. Deportēts no Penkules Purvaklauciņiem.  

Rihards Imoberstēgs bija 39 gadus vecs, brašs un veselīgs lauksaimnieks, kad viņu aizveda, bet Vjatlagā viņu nobeidza apmēram 8 mēnešos, un to nebija atļauts uzzināt ne viņa ģimenei, ne Šveices Sarkanajam Krustam.

Riharda tēvs Jēkabs (Jacob Imobersteg) atnāca uz Latviju no Šveices par siernieku Beļavā (1912. viņam tur piešķirta medaļa par izcilu sieru), vēlāk Svitenē, apprecēja latvieti Jūliju Frederiki Repuli , un viņiem piedzima seši dēli un divas meitas. Jēkaba gatavotie sieri bija augstas kvalitātes un savā laikā tika novērtēti kā etalons. Lai gan tēvs bija Šveices pavalstnieks un daži dēli un meitas vēlāk aizbrauca dzīvot uz Sveici, Rihards palika un piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās, par ko viņu apbalvoja ar vairākiem ordeņiem un pēc kara piešķīra zemes gabalu. Viņš pieņēma Latvijas pavalstniecību un apprecēja Penkules Purva Klauciņu saimnieka meitu Natāliju Pogu 1929. gadā un 12 gadus abi saimniekoja un audzināja savu ģimeni. Viņiem palīdzēja Riharda tēvs ar māti un brālis Zems (Johann) ar sievu Mariju. Imoberstegiem bija vairākas pienotavas un piena produktu tirdzniecības vietas (arī Abrenē).

Rihardam ar Natāliju bija trīs bērni, kad 1941. gada 14. jūnija naktī viņus visus paņēma no Klauciņām un aizveda uz staciju, kur gaidīja ešelons ar aizrestotiem lopu vai preču vagoniem. Arī Riharda vecā māte pati labprātīgi brauca līdzi, lai gan sarakstā nebija.

Tēvs jau bija miris.

Natalija, bija astotā mēnesī ar bērnu, un pie vilciena kāds pazīstams ārsts .pārliecināja uzraugus, lai viņu ar bērniem un omammu sūta atpakaļ uz mājām, gan jau paņemšot vēlāk. Ta Rihardu aizveda vienu, bet Natālijai jau 2. jūlijā piedzima meita Gaida, kas savu tēvu nekad nav redzējusi.

No Penkules 1941. gadā aizveda arī Gulbju saimniekus Kristapu un Hildu Pogas ar meitu Dzintru.

Vēlāk, 1944. gadā, Staļina armija nošāva Ezerklauciņu un Jauntriņu saimniekus.

Natālija turpināja saimniekot viena līdz 1944. gadam un tad, frontei tuvojoties, aizbrauca uz Kurzemi. Liepājā krievu bumba nosita Riharda vecāko brāli Osvaldu un viņa dēlu Gunāru. Osvalda sieva ar meitu, brālis Zems ar sievu un trim maziem bērniem un Natālija ar četriem maziem bērniem un omammu caur Vāciju nonāca Šveicē, kas viņus uzņēma kā savus pavalstniekus un kara bēgļus.

Pēc kara Natalija caur Šveices Sarkano Krustu griezās pie Padomju valdības, lai noskaidrotu Riharda likteni, bet arī neitrālās Šveices diplomāti neko nevarēja uzzināt, lai gan viņi slēdza un atdeva Padomju lietošanai Latvijas valsts īpašumus Šveicē.

Vjatlaga mirušo sarakstu publicēja dažas nedēļas, pirms Natalija 87 gadu vecumā Šveicē nomira, viņa šo ziņu vairs nesaņēma.

Rihardam un Natālijai palika dēls Zigmunds un sieva ar 2 dēliem un meitu Šveicē, meita Egita Priedītis ar 2 dēliem un 2 meitām Zviedrijā un meita Gaida un vīrs ar 2 meitām Šveicē.

Jaunākais dēls Ivars gaja bojā 1963. gadā kalnā kāpšanas negadījumā.