Lielplatones ciemā dzīvo vīrs ar latvieša ausij ļoti neparastu vārdu Remzi Koindži-Ogli. Vaicāts par tautību, viņš atbild: latvietis. Turklāt skaidrā latviešu valodā, pilnīgi bez akcenta, bet atsevišķos vārdos «viš», «tēs» viņam ir pat tāda kā kurzemnieciska pieskaņa. Patiesībā viņš ir turks, precīzāk lazs (viena no turku tautībām). Par to liecina ne tikai ieraksts pasē, bet arī izteikti dienvidnieciskie sejas vaibsti un melnie, sprogainie mati, kurus jau klāj sarma. Latvijā viņš nodzīvojis trīsdesmit gadus, un Jelgavas puse viņam kļuvusi par otro dzimteni, bet latviešu valoda tikpat tuva kā dzimtā lazu valoda. Viņa vēcāki Nusrefs un Lutfija divdesmito gadu sākuma no Turcijas ieceļojuši Gruzijā un apmetušies uz dzīvi Očamčiras pilsētiņā. Tēvs apstrādāja zemes gabalu, māte audzināja bērnus. Koindži Ogli ģimene bija liela - pieci dēli un trīs meitas. Mājās viņi runāja dzimtajā lazu valodā,  ārpus mājas gruzīniski, arī abhāzu valodā. Vecākie bērni, kuri gāja skolā, mācījās krievu valodu. Očamčirā ģimene nodzīvoja līdz 1949. gadam. Kādu dienu pie viņu mājās durvīm pieklauvēja nelaime - vecākus izsūtīja uz Sibīriju. Ne toreiz, ne vēlāk viņiem neviens nav paskaidrojis, par ko. Varbūt viņu zemes gabals bija licies par lielu?

Bērni būtu varējuši palikt Gruzijā - vēcākas māsas Siadeta, Refija, Vasiko un vecākais brālis Rasims bija diezgan pieauguši, lai varētu dzīvot patstāvīgi un izaudzināt arī jaunākos brāļus un māsas. Taču nebija laika visu apsvērt un pārdomāt. Izsūtījumā devās visa ģimene. Ta četrpadsmitgadīgais Remzi nonāca Tomskas apgabalā. Par skološanos vairs nebija ko domāt, kopā ar vecākiem viņš strādāja mežā. Tālajā Tomskā viņš satika latviešu meiteni Veltu. Vēlāk viņi apprecējās. Piedzima divi bērni - Leonīds un Lidija. Vārdus deva tādus, lai tos varētu izrunāt gan vīra, gan sievas radi. Sibīrijā latviski Remzi vēl nezināja ne vārda. Tād nāca 1957. ads. Izsūtītajiem ļāva atgriezties dzimtajā pusē. Vecāki, protams, devās uz savām mājām Gruzijā, bet Remzi ģimenē radās nopietns jautājums: kurp braukt. Velta bija ar mieru doties vīram līdzi vienalga kurp,  bet Veltas māte Līze, dzimusi vircavniece, gribēja atgriezties Latvijā. Viņai vienīgais tuvais cilvēks bija meita. Un Remzi atbrauca uz sievas dzimteni. Viņi apmetās pie attāliem sievasmātes radiem Lielplatones ciema Jaunstārķu mājās. lestājās toreizējā kolhozā. Nekādas specialitātes viņiem nebija, bet visus lauku darbus toreiz darīja ar rokām, tāpēc arī pietika ar čaklumu. Kaimiņu un darbabiedru cieņu Remzi izpelnījās ne tikai ar darba tikumu. Kopš pirmās dienas viņš sāka cītīgi mācīties latviešu valodu un gada laikā to apguva pilnīgi. "Tās tautas valoda, kuras zemē tu dzīvo, ir jāzina, citādi nemaz nevar būt", spriež Remzi, "tie, kas nodzīvojuši te daudzus gadus, bet nevīžo ne "labdien" pateikt, pirmām kārtām neciena paši sevi".

Remzi vecāki pēc Sibīrijas brīdi dzīvojuši Gruzijā, tda pārcēlušies uz Kazahiju, bet aizvien biežāk runājuši par atgriešanos savā dzimtajā Turcijā. Un sešdesmito gadu vidū radās tāda izdevība: Nusrets saņēma ziņu, ka viņam pienākas tēva mantojums. Izvēles priekšā nostājās arī bērni: kur dzīvot? Koindži-Ogli ģimenē bija stipras austrumnieku tradīcijas, bērni turēja svētu vecāku gribu, tāpēc jaunākajiem brāļiem - Zijam, Kemalam un Norijam izvelēties nenācās. Tēvs pateica: brauksiet līdzi, un viņi paklausīja. Turciju izvēlējās arī vēcākā māsa Siadeta. Pārējie bērni, lai arī cik grūti bija šķirties no vecakiem, nevārēja aizbraukt no tās zemes, kurā dzimuši un kuru uzskata par savu dzimteni. Remzi Latvija bija nodzīvojis desmit laimīgus gadus. Te bija viņa darba kolektīvs, kur viņu cienīja un mīlēja, te bija viņa ģimene, bērni. Kā viņus izraut no šīs viņiem tuvās vides un aizvest svešumā, kur ir citas paražas, cita valoda? Un kā vārdā? Ko gan viņam pašam nozīmē tēvu dzimtene? Remzi atskārta, ka mūsu valsts un Turcijas attiecības uztver ļoti personiski. Viņu, piemēram, skumdināja ziņas par abu valstu attiecību pasliktināšanos. Tas nozīmēja, ka saite ar tēvu dzimteni tomēr pastāvēja. Taču tā bija pārāk nekonkrēta, pārāk vispārīga, lai dotos turp. Līdzīgi sprieda arī vecākais brālis Rasims un māsas Refija un Vasiko. Refija tagad dzīvo Gruzijā, Vasiko Uzbekijā, bet Rasims palika Sibīrijā un kļuva par naftinieku. Kad Remzi ģimenē bērni paaugās un pienāca laiks iet skolā, tēvs tiem izvēlējās latviešu mācību valodu. Abi bērni pabeidza Lielplatones astoņgadīgo skolu, Lidija izmācījās par pavāri, bet Leonīds pēc tehnikuma turpināja mācības Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc tam strādāja saimniecībā par inženieri, tad par galveno inženieri, bet šogad kļuva par padomju saimniecības «Eleja» direktoru. Viņa dzimtene ir Latvija, dzimtā valoda latviešu. Un interesantas pārvērtības notikušas triju paaudžu laikā — no vectētiņa izteikti turciskā vārda Remzi līdz latviskajiem Inga, Iveta un Rolands - tā sauc Leonīda bērnus. Starp citu, Leonīda dzīvesbiedre Larisa nāk no jauktas ģimenes, vienlīdz labi runā krieviski un latviski. Arī viņa sevi uzskata par latvieti. Vectētiņš joprojām ar brāļiem un māsām runā dzimtajā valodā. Gruzīnu valoda nedaudz piemirsusies, reti iznāk lietot. Runā krieviski, runā latviski. Laikam jau dzimtene sākas no lieveņa, no tās vietas, kur ir tava māja, tavi bērni, kur aizritējuši tavi spēka gadi, tā domā Remzi Koindži - Ogli. (Darba uzvara, 07.10.1987)