RASMAS LĀDĪTES ( DZIMUŠAS PLĀTES ) DZĪVES GĀJUMS.

Jānim Plātem kā Pirmā pasaules kara dalībniekam / strēlniekam ar Latvijas valdības atbalstu tika piešķirti 14 ha zemes Pulkarnē, kur otrā pusē ceļam atradās viņa dzimtās mājas „Klauģi”. Uz šīs zemes Jānis Plāte kopā ar savu sievu Alīdi (dz Kalniņa) uzcēla savu māju, ko nosauca par „Jaunklauģiem” Tur arī 1923.gada 7. decembrī piedzima viņu meita Rasma. Vēlāk turpat piedzima arī divi viņas brālīši Jānis (juniors) un Uldis.

Skolas gaitas mazā Rasmiņa sāk Pulkarnes skolā. No trešās klases pāriet uz Ķekavas sešgadīgo Pamatskolu, kuru pabeidz 1936. gadā. Sekmes mācībās ir labas skolas beigšanas diplomā ir rakstīts, ka ieteicams tālāk mācīties vidusskolā, tomēr ģimenes rocība to neļauj. Rasma iestājas Kaucmindes mājturības skolas viengadīgajos kursos un mācās tur visas prasmes , kas vēlāk noder ģimenes dzīvē, ieskaitot arī aušanas prasmi. Daudzus gadus vēlāk šo prasmi viņa papildina Rīgas Poligrāfiķu kluba aušanas kursos un auž skaistus dreļļu raksta galdautus, vilnas segas, plecu lakatus un noauž arī savu Lievārdes tautas tērpa brunčus. Blūze šim tērpam ir izšūta jau jaunībā. Jau skolas laikā Rasmiņa ir Mazpulku organizācijas sastāvā un piedalās visos tās organizētajos pasākumos.

1940. gadā Rasma iziet iesvētības mācību Ķekavas baznīcā pie mācītāja Ģiezena, kuram par pērminderi jeb mācītāja palīgu darbojas Kārlis Arturs Lādītis no „Dižkaču” mājām. Pēc iesvētībām kādā ekskursijas braucienā Kārlim Arturam ir iespēja tuvāk iepazīties ar kautrīgo meiteni Rasmiņu, kuras brālēnus Jāni un Eduardu Kārkliņus no „Pārupu” mājām viņš pazīst jau sen, jo kopā darbojas gan Ķekavas teātra uzvedumos, gan dzied korī un spēlē orķestrī, kuru Kārlis Arturs pats arī vada. Uz visu mūžu Rasma iemīl klasisko un tautas mūziku un savu mīlestību nodod tālāk saviem bērniem un mazbērniem. 1941. gada 4. augustā Kārlis Arturs Lādītis un Rasma Plāte apprecas.

Diemžēl Latviju tobrīd ir jau skārušas lielas pārvērtības un nav vairs mūsu brīvās valsts. Tikai liktenis ir bijis žēlīgs abiem jaunlaulātajiem un pasargājis viņus no smagajām represijām, kas Latvijā skāra ļoti daudzas ģimenes. Tobrīd vācu karaspēks ir atbrīvojis Latviju no Padomju Krievijas iebrucējiem. Dzīve nav apstājusies. Kārlis Arturs kopā ar savu jauno sieviņu saimnieko „Dižkačās” un kaļ plānus rītdienai. 1943. gadā piedzimst viņu pirmā meita Vaira. Ir iecerēta jaunas māja būvniecība, sapirkti materiāli celtniecībai un arhitekts jau uzzīmējis arī plānu. Bet kara vētras nav rimušas un frontes līnija no austrumiem pamazām virzās Latvijas virzienā. Daudzas ģimenes no Ķekavas dodas bēgļu gaitās. Arī Jānis Plāte ar ģimeni – sievu Alīdi, abiem dēliem Jāni (jun.), kurš mācās Bulduru dārzkopības skolā un Uldi, kuram ir tikai 15 gadi. Rasmiņa tobrīd ir gaidībās ar otro bērniņu. Kārlis Arturs, būdams Ķekavas Aizsargun organizācijas komandieris, negribēdams kalpot svešās armijās, jo Latvijas armija ir beigusi pastāvēt, aiziet dzīvot Ķekavas tuvējos mežos. Vācu karavīri, kas kādu laiku ir apmetušies „Dižkaču” mājās, atkāpjoties, mudina arī Rasmu bēgt prom no mājām uz Kurzemi, kaut pagaidām, stāstīdami par krievu karavīru briesmu darbiem. Viņi palīdz sapakot līdzņemamās mantas un sakraut zirga pajūgā , kam aizmugurē piesieta arī gotiņa, jo piens vajadzīgs arī mazajai 1,5 gadīgajai meitiņai Vairai. Līdzi dodas arī Kārļa Artura māsa Olga un pa mežiem uz Kurzemi arī pats Kārlis Arturs. Mājas sargāt paliek Kārļa Artura vecā māte Emīlija. „Es visas asaras esmu izraudājusi,” viņa vēlāk teiks. Kurzemē, Zentenes pagastā bēgļi, pa ceļam pārdzīvojuši ienaidnieka lidmašīnu uzlidojumu, apmetas „Zemturu” mājās. Tur 1944.gada 30. novembrī piedzimst Rasmas otrā meita Andra. Kārlis Arturs tai brīdī ir tikko kā devies no ģimenes apciemojuma mājās uz netālajā mežā ierīkoto slēptuvi meža bunkurā. Daudzas latviešu ģimenes frontes līnijai nākot arvien tuvāk Kurzemei izlemj doties svešumā. Arī Jāņa Plātes ģimene dodas ar kuģi uz Vāciju un vēlāk uz Ameriku. Rasmiņa un Kārlis Arturs izlemj palikt un nepakļaut dzīvības briesmām sevi un savus mazos bērniņus, cerēdami arī uz saudzību no uzbrūkošās krievu armijas. Beidzas karš, Jāņa Plātes brālis Vilis no „Klauģu” mājām pārved pie sevis brāļa meitu Rasmiņu ar bērniem, jo kara laikā „Dižkačas” ir atstājusi arī vīra māte, bēgdama no pāri veļošās frontes līnijas. 1947. gadā padomju valdība, solot neaiztikt, aicina no mežiem ārā meža brāļus – nacionālos partizānus. Arī Kārlis Arturs notic solījumiem un iznāk no meža. Nedrošības sajūta tomēr nepamet viņu un kopā ar ģimeni viņš pārceļas uz dzīvi savas mātes dzimtajā Bauskas pusē, jo „Dižkačās” pa to laiku jau ir iemitinājušies kolhoznieki. 1949. gadā sākas jauns represiju vilnis, bet arī šoreiz tas veļas pāri Lādīšu ģimenei. Liktenis! Rasma ar Kārli Arturu pamazām sāk iedzīvoties Bauskas rajona Ceraukstes ciema „Ārces” muižā, kur Kārlis Arturs strādā par brigadieri Bauskas sovhozā. Rasmiņa audzina mājās savas mazās meitiņas. Beidzot represiju orgāni Kārli Arturu tomēr atrod „Ārcē” 1951.gada septembrī, kad vecākā meitiņa ir skolā un pats ir aizbraucis uz sapulci sovhoza kantorī, kas atrodas nodaļā netālu no Bauskas. Viņš kā noziedznieks tiek ievietots Bauskas cietumā, pēc tam Rīgā un vēlāk tiesāts Maskavā bez aizstāvības iespējām kā dzimtenes nodevējs pēc 59. panta. Viņu aizsūta uz Omsku, kur ir jāceļ naftas pārstrādāšanas kombināts. Meita pārnākusi no skolas atrod dzīvokli čekistu izvandītu, raudošu māti un māsiņu... Rasmiņa paliek viena ar meitiņām. Lai izdzīvotu, sāk strādāt sovhozā. Bērni mācās tuvējā Griķu septiņgadīgajā skoliņā. Par laimi apkārt ir daudz labu un līdzjūtīgu cilvēku, kas palīdz un atbalsta kur vien var. Šī cilvēku īpašība ir palīdzējusi izdzīvot un saglabāties visos laikos latviešu tautai. Ilgus gadus Rasmiņa sūtīja paciņas uz Sibīriju savam dzīvesbiedram. Sākumā nebija ļauts pats sarakstīties – 2 vēstules gadā... vēlāk tikai ar cenzūras žņaugiem un caur puķēm. Kad 1956.gada Ziemassvētkos Kārlis Arturs Lādītis pārnāca no Sibīrijas visi „Ārces” muižas ļaudis priecājās līdz ar Rasmiņu, bet līdz tam viņa sūtīja paciņas uz Sibīriju un stāvēja garās rindās pie ČEKas durvīm lūdzoties atbrīvot viņas vīru. Tas viss bija veltīgi. Viņu atbrīvoja reizē ar citiem, kad mainījās politiskā situācija. Bet viņa ticēja un cerēja uz sapratni un cilvēcību no funkcionāru puses. Meklējot savai ģimenei drošāku un ērtāku patvērumu Kārlis Arturs sameklēja sev darbu Bērnu klīniskās slimnīcas palīgsaimniecības nodaļā „Surģenieki” Vecumnieku pagastā par saimniecības vadītāju. Uz „Surģeniekiem” Kārlis Arturs pārveda dzīvot arī savu māti Emīliju un māsu Olgu Lādīti. Meitenes sāka mācīties Vecumnieku vidusskolā. Rasmiņa bija gaidībās ar vēl vienu bērniņu. 1958.gada 4.decembrī nomira māte Emīlija un 5.decembrī piedzima mazā māsiņa Laumiņa. Rasmiņa atkal savu dzīvi varēja veltīt bērniem. Abi ar vīru sapņoja par savas ģimenes mājas celšanu, krāja naudu. Kārlis Arturs strādāja netaupīdams savus spēkus. Vasaras vidū ASV traģiski gāja bojā Rasmas tēvs Jānis Plāte (seniors). Mazā Laumiņa, tēva auklēta, auga visiem par prieku.Vēlā rudenī, kad Kārlis Arturs vadīja „Surģenieku” mājas remontu, dažas pazīmes liecināja, ka pasliktinās veselība un 1958.gada 17.decembrī vienu dienu pirms savas 49. dzimšanas dienas Kārlis Arturs nomira ar trombu sirdi, ceļā uz graudu kalti un stumjot smagi piekrauto graudu vezumu kalnā. Rasmiņa atkal palika viena ar trim meitām. Lielās meitas Vaira un Andra beidza Vecumnieku vidusskolu un aizgāja dzīvot, strādāt un mācīties uz Rīgu. Lai būtu viņām tuvāk par iekrāto naudu un atbalstot ASV dzīvojošajiem abiem brāļiem Rasma nopērk Čiekurkalnā mazu mājiņu. Kā vienmēr ap māju tiek ierīkots daiļdārzs, audzētas rozes, kas ir vienas no viņas mīļākajām puķēm. Nu māte atkal dzīvo un darbojas kopā ar savām meitām. Meitas viena pēc otras apprecas, dzimst mazbērniņi – pavisam astoņi. Visi jāpaauklē, visiem jāpalīdz. Rasmiņa vēl pagūst iziet aušanas kursus un piedalīties ar saviem audumiem lietišķās mākslas izstādēs. Vienu viņas linu, dreļļu rakstā austu galdautu kolēģes atpērk lai uzdāvinātu tautas frontei. Ja nav kaut kur noklīdis līdz muzeja tapšanai, tad tas atrodas Tautas frontes muzejā. Ir sākusies ilgi gaidītā Atmoda. Tāpat kā visi patrioti Rasma stājas Tautas frontē, kuru atbalsta gan fiziski, gan garīgi. Ir lielais tautas gaviļu laiks. 1982.gada septembrī no ASV atbrauc ciemos Rasmas brālis Jānis (jun.), kurš slepus un maskējoties aizbrauc uz savām tēva mājām, kurās dzīvo sveši un cūcīgi cilvēki. Tikai ar vectēva roku rakstītais māju nosaukums vēl balo pie šķūņa stūra. Tāds tas tur stāv vēl šobaltdien. Rasmai ļoti gribas satikt arī savu otru brāli, māti un brālēnus Aivaru un Gunti Lindes. Viņa saņem izsaukumu. Čeka to noraida bez atteikuma iemesliem, noraida arī otru izsaukumu tāpat un tikai trešo reizi 1989. gadā viņai atļauj aizbraukt pie tuviniekiem. Drīz sāk atdzimt brīvību atguvusī valsts. Rasma atgūst tēva mājas „Jaunklauģus” ļoti bēdīgā stāvoklī - piecūkotus, ar izdauzītiem logiem un pusnodegušus, bet vienalga mīļus. Tur katra taciņa ir viņas tuvinieku kādreiz iemīta. Sākas atjaunošanas darbi ar Andras ģimenes līdzdalību. Tiek tīrīts, remontēts un stādīts. Aizaugušā sēta pārvēršas par daiļdārzu. Šoreiz atbrauc ciemos abi brāļi ar saviem bērniem. 1993. gada decembrī Rasma vēlreiz aizbrauc uz ASV. Šoreiz - lai atvadītos no savas mātes, kura mirst 31. decembrī ar infarktu. Rasma atgriežas Latvijā, savos „Jaunklauģos”, lai turpinātu atjaunošanas darbus. Tādi pat atjaunošanas darbi ir veicami arī „Dižkačās”, kur saimnieko vecākās meitas Vairas ģimene. Rasmiņa gan palīdz ar padomu, gan ravējot apstādītos laukus. Aug un izglītojas Rasmas mazbērni, arī viņi veido savas ģimenes. Kopā ar viņiem 2003.gada 7.decembrī tiek svinēta Rasmas 80. dzimšanas diena, viesu mājā Daugavas krastā. Tās krastā ir ritējusi visa viņas dzīve un zem Ķekavas ozoliem guļ viņas vīrs un citi tuvie cilvēki. Atkal ir atbraukuši abi brālīši Jānis ( juniors) un Uldis. Rasmiņa tikko atveseļojusies no kārtējā insulta un tā dēļ šķiršanās no brālīšiem ir vēl jovairāk skumīga. Uz neredzēšanos! „Jaunklauģos” rit Rasmas dzīve. Viņa daudz lasa, stāda puķes, dzīvo līdzi 8 mazbērnu un 10 mazmazbērnu priekiem un bēdām. Seko līdzi notikumiem valsts dzīvē. Viņas dzīve ir piepildīta. Nu viņa gulēs līdzās savam vīram zem sirmajiem Dzimtenes ozoliem. Neskatoties uz visām likteņa un dzīves sagādātajām grūtībām un pārestībām, Rasma vienmēr un līdz pēdējam ir saglabājusi staltu stāju, nesalauztu garu un godam nodzīvojusi sev atvēlēto laiku.